gerbonis
Labklājības ministrija
Vājredzīgajiem - Lielie burti
Lapas koks Lapas koks Sākumlapa

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām

Personu ar invaliditāti tiesību komitejas

Vispārējais komentārs Nr. 4 (2016) par tiesībām uz iekļaujošu izglītību (Konvencijas 24.pants)

<Atpakaļ Tālāk> 

Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO)

nodibināja 1945. gadā.

Tā ir organizācija, kura jau vairāk nekā 70. gadus

strādā, lai pasaulē būtu miers,

valstis sadarbotos ekonomikas, drošības,

demokrātijas un cilvēktiesību jautājumos.

 

ANO galvenā mītne atrodas Ņujorkā,

Amerikas Savienotajās Valstīs.

 

Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO)

izstrādā un pieņem daudzus dokumentus

par cilvēktiesību ievērošanu.

 

Viens no svarīgākajiem dokumentiem,

ko pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO)

ir Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija.

 

2005. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO)

pieņēma ļoti svarīgu dokumentu -

Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām.

 

Pēc Konvencijas pieņemšanas,

to ratificēja daudzās pasaules valstīs.

Ratificēt konvenciju nozīmē,

ka valsts to atzīt un strādā,

lai nodrošinātu cilvēku ar invaliditāti tiesības,

kā tas ir uzrakstīts Konvencijā.

 

Valstis, kas ratificēja Konvenciju sauc par dalībvalstīm.

Latvijā Konvenciju pieņēma 2010. gadā. 

 

ANO seko, kā valstis ievēro

Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām.

 

Apvienoto Nāciju Organizācijā

strādā Personu ar invaliditāti tiesību komiteja.

Tā seko, lai valstis ievērotu likumus

par cilvēku ar invaliditāti tiesībām.

 

ANO arī pieņem dokumentus,

par to, kā valstis ievēro Konvenciju.

 

Tādi dokumenti ir, piemēram, Vispārējie komentāri.

Vispārējā komentārā izskaidro Konvencijas noteikumus,

lai dalībvalstis labāk saprastu,

kas jādara valstī, lai tiktu ievērotas

cilvēku ar invaliditāti tiesības.

 

Vispārējais komentārs Nr. 4 ir par iekļaujošu izglītību.

Agrāk uzskatīja, ka cilvēki ar invaliditāti

tikai saņem dažādus pabalstus.

Šodien tiek uzskatīts, ka viņiem ir vienlīdzīgas iespējas kā visiem.

Arī tiesības uz kvalitatīvu izglītību.

 

Komiteja ir satraukta par to,

ka daudzi miljoni cilvēku ar invaliditāti

joprojām nevar mācīties.

Tam ir daudzi iemesli, piemēram,

daudzi no viņiem dzīvo izolēti,

valstīm trūkst naudas, pedagogiem trūkst zināšanu,

dažkārt šos cilvēkus neaizsargā likumi.

 

Konvencijas 24.panta normatīvais saturs

 

Konvencijas par cilvēku ar invaliditāti 24. pantā

ir uzrakstīts, ka cilvēkiem ar invaliditāti

ir tiesības uz iekļaujošu izglītību visos izglītības līmeņos,

un viņiem nav jāmācās speciālajās skolās.

 

Iekļaujoša izglītība ir viena no cilvēka pamattiesībām.

Iekļaujošas izglītības pamatā ir cilvēks un viņa vajadzības kā vērtība.

Iekļaujoša izglītība ir process, kas nojauc šķēršļus iegūt izglītību.

Iekļaujoša izglītība nav savienojama ar atrašanos slēgtās skolās.

 

Vispārējā komentāra Nr. 4 normatīvā satura raksturojumā

paskaidro atšķirības starp

izslēgšanu, nošķiršanu (segregāciju), integrāciju un iekļaušanu.

 

Izslēgšana ir tieši vai netieši aizliegta iespēja iegūt izglītību.

Nošķiršana jeb segregācija notiek,

kad skolēni ar invaliditāti mācās atsevišķi no vienaudžiem

bērnudārzos vai skolās,

kas pielāgotas kādam noteiktam vai vairākiem invaliditātes veidiem.

Piemēram, ir skola tikai nedzirdīgiem bērniem.

 

Integrācija ir tad, kad skolēni ar invaliditāti mācās vispārizglītojošajās skolās,

ja viņi spēj darīt to pašu, ko skolēni bez invaliditātes.

 

Iekļaušana ir pārmaiņas visā izglītībā,

lai pārvarētu visus šķēršļus un ikviens varētu mācīties.

 

Arī UNESCO Konvencijā pret diskrimināciju izglītībā

ir teikts, ka tiesībām uz izglītību ir jābūt ikvienam.

 

Bērniem ar invaliditāti ir jāmācās skolās.

Katram no viņiem ir savas vajadzības.

 

Likumos diskrimināciju parasti saprot kā atšķiršanu,

izslēgšana vai ierobežošanu

ar mērķi pasliktināt vai pilnībā ierobežot

pieeju cilvēktiesībām un pamatbrīvībām.

 

Konvencija papildina diskriminācijas izpratni ar jēdzienu

saprātīga pielāgojuma neesamība.

 

Konvencijas 24. pantā ir teikts, ka iekļaujošai izglītībai,

ir šādi pamatelementi:

pieejamība, vides pieejamība, pieņemamība un pielāgotība.

 

Izglītības sistēmām un videi ir jābūt pieejamām visiem,

tām jābūt pieņemamām un pielāgojamām.

 

Visām dalībvalstīm jāgarantē skolēniem ar invaliditāti

plaša pieejamība izglītībai

visos izglītības līmeņos visā sabiedrībā.

Izglītības pieejamība nozīmē, ka ir jābūt

pieejamām ēkām, informācijai un sakaru pakalpojumiem.

Pieejamība nozīmē, ka cilvēki ar invaliditāti var mācīties visos līmeņos –

iegūtu ne tikai pamata, bet arī vidējo un augstāko izglītību.

 

Pieejmamība nozīmē, ka dalībvalstīm ir pienākums

veidot un ieviest ar izglītību saistītās preces, pakalpojumus,

ņemot vērā cilvēka ar invaliditāti individuālās vajadzības, kultūru, uzskatus un valodu.

 

Pielāgojamība ietver universālā dizains iekļaušanu

un īstenošanu, iekļaujot saprātīgu pielāgošanu. 

Svarīgs ir gan fiziskais nodrošinājums,

gan pedagogu sagatavotība darbam ar skolniekiem ar invaliditāti.

Mācību saturam ir jābūt elastīgam,

tas nozīmē, ka to jāpielāgo skolēna ar invaliditāti

individuālajām vajadzībām.

 

Valsts nedrīkst nedarīt neko, sakot, ka nepietiek resursu (naudas).

Tas  ir Konvekcijas 24. panta pārkāpums.

 

Pielāgojumiem un izmaiņām ir jābūt saprātīgiem.

Tas nozīmē, ka ir jāmeklē pēc iespējas vienkāršāki risinājumi,

lai katram bērnam ar invaliditāti nebūtu šķēršļu,

un viņš varētu mācīties skolā.

 

Saprātīgs pielāgojums palīdz bērnam mācīties skolā

un pielāgot skolu skolēnam ar invaliditāti,

nevis skolēnam pielāgoties skolai vai pamest to.

 

Vispārējais komentārs Nr. 4 nosaka,

ka bērniem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem

nevis jāatrodas speciālajā skolās, institūcijas.

Viņiem jāmācās „parastajās” skolās, kā arī

viņu vajadzībām jāpielāgo mācību materiāli un to saturs.

 

Komentārs izskaidro, ka iekļaujoša izglītība ir iespējama tikai tad,

ja visiem skolēniem ir vienlīdzīgas iespējas

attīstīt savus talantus un potenciālu.

 

Komentārs uzsver, cik nozīmīgi ir apkarot stereotipus,

aizspriedumus un negatīvu praksi izglītībā

attiecībā pret cilvēkiem ar invaliditāti.

Svarīgi novērst jebkādu diskrimināciju un stereotipus

gan pret bērniem ar invaliditāti, gan viņu ģimenes locekļiem.

 

Parasti valstīs nav specializētu augstskolu cilvēkiem ar invaliditāti,

tāpēc visām augstskolām jārēķinās ar šādiem studentiem,

kaut arī viņu nav daudz.

 

Komentārs aicina  dalībvalstis izvērtēt,

vai augstskolās nav jāievieš pasākumi,

kas veicinātu izglītības pieejamību

cilvēkiem ar invaliditāti augstākajā izglītības līmenī.

 

 

Dalībvalstu pienākumi

 

Konvencijas 24. pants ir starptautisks dokuments,

kas paredz visu cilvēku ar invaliditāti

tiesības uz iekļaujošu izglītību.

 

Konvencijā ir noteikti dalībvalstu pienākumi.

Dalībvalstīm jāisteno iekļaujošās izglītības principi,

jo speciālā izglītība nav savietojama ar Konvenciju,

šāda izglītības sistēma ir nevienlīdzīga.

 

 

Saistība ar citiem Konvencijas noteikumiem

 

Tiesības uz iekļaujošu izglītību var īstenot tikai tad,

ja īsteno citas cilvēku ar invaliditāti tiesības.

 

Iekļaujošā izglītība nav tikai iespēja cilvēkiem ar invaliditāti

mācīties kopā ar citiem ikvienā mācību iestādē.

Iekļaujoša izglītība ir pilnīgs diskriminācijas aizliegums,

tā ir neatkarīga dzīve sabiedrībā,

pieejami kultūras pasākumi,

brīva pārvietošanās, iespēja saņemt atbilstošu veselības aprūpi,

iespēja strādāt,

kā arī īstenot savas pilsoniskās un poliskās tiesības un brīvības,

piemēram, balsot vēlēšanās.

 

Īstenošana valsts līmenī

 

Izglītības ministrijai atbild par to,

lai valstī būtu iekļaujošā izglītība.

Izglītības ministrijai jāsadarbojas ar citām ministrijām,

jāseko, lai iekļaujošā izglītība būtu

nostiprināta likumos un citos normatīvajos aktos,

lai visos dokumentos ņemtu vērā skolēnu un studentu

ar invaliditāti intereses un vajadzības.

 

Iekļaujošā izglītība un  cilvēku ar invaliditāti dzīve institūcijās,

piemēram, pansionātos, bērnu namos nav savienojamas.

.

Iekļaušana ir svarīga bērna agrīnajā vecumā,

jo tā bērnam ir vieglāk no pirmsskolas

pāriet mācīties pamatskolā,

un pēc tam mācīties citās mācību iestādēs,

piemēram, arodskolās, profesionālajās vidusskolās.

 

Valdībām jārēķinās ar daudziem izdevumiem:

nepieciešami finansiālie resursi (nauda),

jādomā par pedagogu un skolu vadītāju apmācību.

 

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām

Personu ar invaliditāti tiesību komitejas

Vispārējais komentārs Nr. 5 (2017) par neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos sabiedrībā

 

I Ievads

 

Vēsturiski uzskatīja, ka cilvēki ar invaliditāti

nevar patstāvīgi dzīvot vietā,

kuru paši izvēlējušies savai dzīvei.

 

Tāpēc  cilvēkus  ar invaliditāti

ievietoja institūcijās, piemēram, pansionātos, bērnu namos.

 

ANO Konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām

atzīst, ka  katram cilvēkam ar invaliditāti

ir tiesības uz neatkarīgu dzīvi un

brīvu izvēli kā, kur un ar ko dzīvot.

Viņiem ir tiesības pašiem kontrolēt savu dzīvi. 

 

Konvencija atzīst, ka cilvēkus  ar invaliditāti

nedrīkst nošķirt no sabiedrības.

Tāda nošķiršana ir degradējoša un aizskaroša.

 

Cilvēki ar invaliditātīt  var īstenot

tiesības uz neatkarīgu dzīvi tikai tad,

ja viņi var īstenot arī ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības.

 

Valstīs ir daudz izdarīts,

lai cilvēki ar invaliditāti

varētu dzīvot neatkarīgu dzīvi.

Taču vēl ir  daudz šķēršļu,

piemēram, rīcībspējas ierobežojums, neatbilstoši likumi,

negatīva sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti un citi.

 

II Normatīvais saturs

 

A.Definīcijas

 

  • Neatkarīga dzīve – cilvēkiem ar invaliditāti ir viss nepieciešamais,

lai viņi paši var lemt par jebkuru savas dzīves jautājumu,

kontrolēt savu dzīvi.

Cilvēkiem nodrošina brīvu izvēli un neatkarību.

 

  • Iekļaušana sabiedrībā –

cilvēki ar invaliditāti

dzīvo tādu pašu dzīvi kā citi cilvēki.

Viņi, piemēram, var iet uz kino, teātri,

piedalīties sporta pasākumos,

satikties ar draugiem un kopā pavadīt brīvo laiku.

Cilvēkiem ar invaliditāti nodrošina piekļuvi pakalpojumiem,

un viņi var piedalīties sabiedriskajos procesos patstāvīgi,

piemēram, piedalīties diskusijās, demonstrācijās u.c.

  • Neatkarīgas dzīves apstākļi –

nozīmē, ka cilvēki ar invaliditāti nedzīvo institūcijās,

piemēram, pansionātos.

Viņi var izvēlēties, kur dzīvot.

  • Personīgā palīdzība –

cilvēkiem ar invaliditāti ir palīgs.

Tas ir pakalpojums, kuru vada cilvēks ar invaliditāti.

Tas nozīmē, ka viņš pasaka,

kāda palīdzība viņam ir vajadzīga.

 

B. Konvencijas 19.panta ievads

Patstāvīgs dzīvesveids un iekļaušana sabiedrībā (19.pants)

Cilvēkamiem ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā,

tāpat kā citiem cilvēkiem.

Cilvēkiem ar invaliditāti nevar likt dzīvot kādā noteiktā vietā,

vai būt nošķirtiem no sabiedrības.

Būt nošķirtam no sabiedrības nozīmē , piemēram,

dzīvot tādā vietā, kur  tuvumā nedzīvo citi cilvēki,

vai nekad neiziet un neizbraukt ārpus savas dzīvesvietas.

 

Cilvēks ar invaliditāti var izvēlēties,

kur dzīvot un ar ko dzīvot,

saņemt dažādus pakalpojumus mājās un dzīvesvietā.

Pakalpojumiem ir jābūt tādiem, kādi ir vajadzīgi cilvēkiem ar invaliditāti.

 

C. Konvencijas 19.panta a)apakšpunkts

 

Neatkarīga dzīve un iekļaušanās sabiedrībā nozīmē, 

ka cilvēkiem ar invaliditāti ir iespēja izvēlēties,

kā, kur un ar ko dzīvot.

 

Lai viņi varētu izvēlēties sev vajadzīgo,

cilvēkiem ar invaliditāti ir nepieciešama informācija

par izvēles iespējām vai ierobežojumiem.

 

D. Konvencijas 19.panta b)apakšpunkts

 

Cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības izvēlēties gan pakalpojumu,

gan tā saturu (ko tieši viņam vajag un cik daudz), gan pakalpojuma sniedzēju.

Pakalpojumi atbilst katra cilvēka  ar invaliditāti vajadzībām.

 

Valstīm ir jādara viss, lai būtu daudz labu pakalpojumu sniedzēju.

Atbalsta pakalpojumiem jāpalīdz cilvēkiem ar invaliditāti

dzīvot pašiem neatkarīgi.

 

E. Konvencijas 19.panta c)apakšpunkts

 

Šajā pantā ir rakstīts par pakalpojumiem,

kas nav saistīti ar invaliditāti.

Tiem jābūt pieejamiem visiem,

pieņemamiem un pielāgojamiem visiem.

Sabiedrisko objektu, pakalpojumu un preču pieejamība

ir svarīga visiem.

 

Svarīgs jautājums ir par pieejamiem mājokļiem: mājām, dzīvokļiem.

Valstij jāspēj nodrošināt cilvēkiem ar invaliditāti atbilstošus mājokļus,

lai viņus neievietotu vai viņi neatgrieztos institūcijās.

Turklāt mājoklim ir jāmaksā tik daudz,

lai cilvēki ar invaliditāti var par to samaksāt.

 

F.Pamatelementi

 

Valstīm jānodrošina, lai cilvēki ar invaliditāti var lemt kā,

kur un ar ko dzīvot,

lai viņiem ir mājoklis, kur dzīvot un šis mājoklis ir pieejams.

 

Valstis nodrošina atbalstu neatkarīgai dzīvei:

sakārto likumus un citus dokumentus

un seko, lai likumus ievēro.

Izstrādā individuālos atbalsta pakalpojumus,

seko, lai cilvēki ar invaliditāti nedzīvo institūcijās,

bet dzīvo neatkarīgi. 

 

III Dalībvalstu pienākumi

 

Valstīm ir jāinformē cilvēki ar invaliditāti par to,

kas ir cilvēktiesības, kas ir neatkarīga dzīve.

 

Valstīm jādara viss, lai pēc iespējas ātrāk

cilvēkiem ar invaliditāti būtu vienlīdzīgas iespējas un

tiesības uz neatkarīgu dzīvi.

 

Valstīm jāveicina sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām,

kuras pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses.

Ir jānovērš diskriminācija un jāgarantē vienlīdzīgas tiesības.

 

A.Pienākums cienīt

 

Valstīs nedrīkst iejaukties

cilvēku ar invaliditāti pieņemtajos lēmumos.

Valsts nedrīkst ierobežot cilvēka ar invaliditāti

izvēli dzīvot neatkarīgu dzīvi sabiedrībā.

Ir jāatceļ tādi likumi vai citi dokumenti,

kas neļauj cilvēkiem ar invaliditāti dzīvot neatkarīgi.

Tas nozīmē, ka pakāpeniski jālikviē institūcijas,

piemēram, pansionāti, bērnu nami.

 

Valstis nedrīkst būvēt jaunas institūcijas

vai remontēt esošās, izņemot,

ja tas nepieciešams iemītnieku veselībai un drošībai.

 

B.Pienākums aizsargāt

 

Valstīm ir jādara viss, lai cilvēku ar invaliditāti ģimenes

vai citi cilvēki  netraucētu viņiem dzīvot neatkarīgi.

 

Atbalsta pamatā vienmēr jābūt cilvēku ar invaliditāti

individuālām prasībām un vajadzībām.

 

Valstīm jāaizliedz jebkāda veida diskriminācija,

t.sk. atteikums sniegt kādu konkrētu pakalpojumu invaliditātes dēļ.

 

C.Pienākums pildīt

 

Valstīm jādara viss, lai cilvēki ar invaliditāti

var dzīvot neatkarīgi.

Valstīm jāpalīdz cilvēkiem ar invaliditāti ģimenēm,

lai cilvēks ar invaliditāti var dzīvot neatkarīgi.

 

Valstīm ir jāstrādā, lai slēgtu institūcijas,

lai cilvēkiem ar invaliditāti būtu atbalsta pakalpojumi,

kuri nebūtu dārgi un piemēroti dažādiem dzīves apstākļiem.

 

Valstīm jānodrošina, ka atbalsta personāls,

kas strādās ar cilvēkiem ar invaliditāti,

ir apmācīts gan teorētiski, gan praktiski.

 

Tāpat valstīm jāpalīdz cilvēkiem saņemt juridiskās konsultācijas

un atbalstu tiesā,

ja cilvēks ar invaliditāti vēlas

izmantot savas tiesības uz neatkarīgu dzīvi.

 

Valstīm jānodrošina atbalsts ģimenes aprūpētājiem,

lai viņi varētu atbalstīt savus tuviniekus neatkarīgai dzīvei.

 

Tāpat valstīm jāzina par šķēršļiem,

ar kuriem saskaras cilvēki ar invaliditāti, uzsākot neatkarīgu dzīvi.

 

IV Saistība ar citiem Konvencijas pantiem

 

Neatkarīga dzīve un iekļaušanās sabiedrībā

ir cieši saistīta ar citiem Konvencijas pantiem,

tie viens otru neizslēdz, bet gan papildina.

 

Valstīm jākonsultējas ar NVO,

Jānodrošina, lai cilvēkus ar invaliditāti  nediskriminētu

un ievērotu sociālo aizsardzību, 

nodrošinātu pieejamus, sabiedrībā balstītus pakalpojumus.

 

Valstīm katastrofu gadījumos jānodrošina cilvēkiem ar invaliditāti

palīdzība, atbalsts un iespēja saņemt informāciju.

 

Valstīm jāatzīst cilvēku ar invaliditāti vienlīdzīgas tiesībspējas,

tiesas pieejamība, jāgarantē,

lai cilvēkus ar invaliditāti ļaunprātīgi neizmantotu un būtu aizliegta viņu ekspluatācija.

 

Valstīm jānodrošina, lai cilvēki ar invaliditāti

var saņemt tehniskos palīglīdzekļus,

rehabilitāciju, pienācīgu dzīves līmeni.

 

Jānodrošina viņu tiesības īstenot politiskās tiesības

un iesaistīties sabiedriskajos procesos,

brīvā laika pavadīšanas izvēles tiesības pēc saviem ieskatiem.

 

Valstīm jānodrošina, lai apkopotu un analizētu

datus par cilvēkiem ar invaliditāti.

 

V Īstenošana valsts līmenī

 

Valstīm jāatceļ visi likumi,

kuri ierobežo cilvēku ar invaliditāti neatkarību.

 

Jāveicina sabiedrības izpratne par to,

ka cilvēkim ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā kopā ar citiem.

 

Arī paši cilvēki ar invaliditāti

ir jāinformē par viņu tiesībām viņiem pieejama un saprotama veidā,

piemēram, Braila rakstā, vieglajā valodā.

 

Jānodrošina tāda vides pieejamība –

gan fiziskās, gan pakalpojumiem, lai cilvēki ar invaliditāti

var realizēt savas tiesības uz neatkarīgu dzīvi bez šķēršļiem.

 

Valstīm jāpiešķir līdzekļi (nauda),

lai viņi var dzīvot neatkarīgi un iekļauties sabiedrībā.

 

Valstīm jākonsultējas NVO,

kas pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses.

 

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām

Personu ar invaliditāti tiesību komitejas

Vispārējais komentārs Nr. 6 (2018) par vienlīdzību un nediskrimināciju*

 

Ievads

Šajā komentārā cilvēku ar invaliditāti tiesību komiteja

pasaka, kas jādara valstīm, lai cilvēkus ar inavliditāti

nediskriminētu un viņiem būtu vienādas tiesības.

 

Vēl joprojām uzskata, ka galvenais, kas jāzina par cilvēkiem ar invaliditāti,

ir viņu slimība.

Galvenais, kas jādara – viņi ir jāārstē.

Sabiedrībā pastāv pazemojoši stereotipi,

stigmatizēšana un aizspriedumi.

Cilvēkus  ar invaliditāti uztver kā slogu sabiedrībai.

Valstīs ir likumi, kas aizliedz diskrimināciju,

tomēr nereti tie nedarbojas.

 

2. Personu ar invaliditāti vienlīdzība un nediskriminācija starptautiskajos tiesību aktos

 

Visi cilvēki ir vienlīdzīgi cieņā un tiesībās.

 Konvencija nosoda diskrimināciju dažādu iemeslu dēļ.

ANO konvenciju cilvēktiesību jomā mērķis

ir vienlīdzība un diskriminācijas izskaušana jebkurā jomā.

 

3. Cilvēktiesībās balstīts invaliditātes modelis un iekļaujoša vienlīdzība

 

Ir trīs pieejas:

1)Invaliditātes medicīniskais modelis

Modelī uzskata, ka cilvēkiem ar invaliditāti nav tiesību,

domā tikai par viņu traucējumiem.

Līdz ar to atšķirīga, diskriminējoša attieksme

pret cilvēkiem ar invaliditāti ir norma.

 

Cilvēkus ar invaliditāti uzskata par  nespējīgiem,

jo viņiem ir dažādas slimības.

Viņu slimības un traucējumi ir iemesls,

kāpēc cilvēku ar invaliditāti tiesības var likumīgi ierobežot.

 

Šo modeli agrāk izmantoja,

lai izstrādātu sākotnējos starptautiskos likumus.

 

2)Cilvēktiesībās balstītā modelī

diskriminācija vai atšķirīga attieksme

pret cilvēkiem ar invaliditāti nav pieļaujama.

Cilvēku ar invaliditāti traucējumi

nav likumīgs iemesls cilvēktiesību atteikšanai vai ierobežošanai. 

 

Ir jāņem vērā, ka cilvēki ar invaliditāti ir dažādi.

Pret viņiem jāizturas ar cieņu.

 

3) Iespēju vienlīdzība nozīmē pāreju

no formālās uz faktisko vienlīdzības modeli.

Tas, piemēram, ir tad, kad likumi aizliedz jebkādus aizliegumus vai diskrimināciju,

bet šie likumi nedarbojas.

 

4)Iekļaujoša vienlīdzība nozīmē, ka notiek taisnīga pārdale,

piemēram, piešķir pabalstus un pakalpojumus tiem,

kam tie vairāk vajadzīgi.

Iekļaujošā vienlīdzība nozīmē savstarpējo atzīšanu, atšķirīgā cienīšanu.

 

4. Nediskriminācijas un vienlīdzības tiesiskais raksturs

 

Vienlīdzība un nediskriminācija ir tiesības   un principi,

par ko runā visā Konvencijā.

Vienlīdzība un nediskriminācija ir Konvencijas pamats,

tā ir jāievieš nekavējoties.

 

5. Normatīvais saturs

Vienlīdzība un diskriminācija (5.pants)

Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

Cilvēku nedrīkst diskriminēt invaliditātes dēļ.

 

Diskriminācija ir cilvēka ierobežošana.

Piemēram, ja cilvēkam ir invaliditāte, viņu nepieņem darbā.

Valsts pienākums ir palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti,

lai viņus nediskriminētu.

  1. Konvencijas 5.panta 1.punkts par vienlīdzību likuma priekšā un saskaņā ar to.

Bieži likumos un citos dokumentos lieto vārdus

 “vienlīdzība likuma priekšā”.

 Konvencijā lieto vārdus “Vienlīdzība saskaņā ar likumu”.

Tas nozīmē, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības uz

aizsardzību tiesā un viņi var piedalīties tiesā.

 

Likumi nedrīkst pieļaujt, ka cilvēkiem ar invaliditāti

atsaka piedalīties tiesā vai ierobežo viņu tiesības. 

Invaliditātes aspekts jāiekļauj visos likumos,

kā arī  jāņem vērā tas, ka cilvēki ar invaliditāti ir dažādi.

 

  1. Konvencijas 5. panta 1. punkts par vienlīdzīgu aizsardzību un vienlīdzīgu likuma priekšrocību izmantošanu

 

Ir atšķirība starp jēdzieniem “vienlīdzīga aizsardzība”

un “vienlīdzīga likuma priekšrocību izmantošana”.

Vienlīdzīga aizsardzība

nozīmē to, ka valsts palīdz cilvēkiem ar invaliditāti

realizēt savas tesības:

valstī ir likumi, kas to paredz, ir valsts politika invaliditātes jomā.

 

Valstīm ir jānovērš šķēršļi,

kas neļauj cilvēkiem ar invaliditāti

saņemt likumā paredzēto aizsardzību, atbalstu un priekšrocības.

 

  1. Konvencijas 5. panta 2. punkts par diskriminācijas aizliegumu un vienlīdzīgu un efektīvu tiesisko aizsardzību

 

Valstīm ir jāgarantē cilvēkiem ar invaliditāti 

tiesiskā aizsardzība pret diskrimināciju.

Diskriminācija var būt dažāda.

Ir šādi diskriminācijas veidi,

kas var izpausties atsevišķi vai vienlaikus:

  • Tiešā diskriminācija –

līdzīgā situācijā pret cilvēku ar invaliditāti

izturas mazāk labvēlīgi nekā pret citu cilvēku.

  • Netiešā diskriminācija –

ja likumi ir vienādi labvēlīgi cilvēkiem ar invaliditāti un bez tās,

tad praksē notiek diskriminācija.

Piemēram, kādu pakalpojumu likums paredz saņemt

gan cilvēkiem ar, gan bez invaliditātes,

taču reāli cilvēks ar invaliditāti pakalpojumu nevar saņemt,

invaliditātes dēļ.

  • Saprātīga pielāgojuma atteikums –

Cilvēkam ar invaliditāti atsaka veikt

pārveidi vai pielāgojumu,

kas ir nepieciešams.

Piemēram, cilvēkam ratiņkrēslā atsaka izbūvēt nobrauktuvi,

lai izkļūtu no mājas.

  • Uzmākšanās

ir nevēlama citu cilvēku rīcība,

kas ir saistīta ar invaliditāti.

Cilvēkus ar invaliditāti aizskar, pazemo, iebiedē

pret viņiem izturas naidīgi.

Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem ar invaliditāti,

kuri dzīvo nošķirti no pārējās sabiedrības,

piemēram, pansionātos.

 

Dažkārt ir vairākas diskriminācijas formas.

Diskriminācija var būt gan pret cilvēkiem ar invaliditāti,

kuriem tā ir šobrīd, gan pret tiem,

kuriem iepriekš ir bijusi invaliditāte,

gan pret tiem,kuriem invaliditāte var tikai būt.

 

Tādēļ ir jāņem vērā visi iespējamie  diskriminācijas iemelsi,

formas un jāaizsargā pret diskrimināciju jebkāda iemesla dēļ.

 

  1. Konvencijas 5. panta 3. punkts par saprātīgu pielāgojumu

Saprātīgs pielāgojums ir jāveic nekavējoties.

Saprātīgs pielāojums ir, piemēram,

padarīt cilvēkiem ar invaliditāti pieejamas celtnes un informāciju:

uzbūvēt liftus un uzbrauktuves, sagatavot tekstu Braila rakstā.

 

Saprātīgs pielāgojums ir arī  aprīkojuma pārveidošana;

pasākumu organizācijas mainīšanu.

Piemēram, uz konferenci uzaicina zīmju tulku,

birojā iegādājas datorus ar lieliem ekrāniem.

 

Saprātīgs pielāgojums nozīmē arī jaunas, pielāgotas mācību programmas,

mācību materiālus, medicīniskās procedūras.

Saprātīgs pielāgojums ir atbalsta personāls

cilvēkiem ar invaliditāti.

 

Veikt saprātīgu pielāgojumu un nodrošināt pieejamību ir atšķirīgi jēdzieni.

Pieejamība ir jāparedz visiem cilvēkiem ar invaliditāti.

Pieejamība nav domāta kādam konkrētam cilvēkam.

Piemēram, kādā ēkā izbūvē liftu, izbūvē uzbrauktuvi.

 

Savukārt saprātīgs pielāgojums ir jāveic,

kad konkrēts cilvēks ar invaliditāti

pieprasa palīdzēt piekļūt viņam nepieejamām vietām

vai atrast risinājumu konkrētām situācijām.

 

Saprātīga pielāgojuma atteikumam ir jābūt objektīvam.

Atteikums ir jāanalizē un savlaicīgi par to jāinformē pats cilvēks  ar invaliditāti.

 

  1. Konvencijas 5. panta 4. punkts par īpašiem pasākumiem

 

Īpašiem pasākumiem jābūt pozitīviem, nediskriminējošiem

un tiem jānodrošina cilvēku ar invaliditāti vienlīdzība.

Tiem jāatbilst visiem Konvencijas principiem un noteikumiem.

Nevalstiskās organizācijas jāiesaista pasākumu plānošanā un realizēšanā.

 

6. Dalībvalstu vispārējie pienākumi saskaņā ar Konvenciju attiecībā uz nediskrimināciju un vienlīdzību

 

Valstīm ir pienākums cienīt, aizsargāt un izpildīt

visu cilvēku ar invaliditāti tiesības,

lai viņus nediskriminētu un viņiem būtu vienādas tiesības.

 

Lai tas notiktu ir:

jāstāsta sabiedrībai par invaliditāti:

tikai tā citi cilvēki var saprast un pieņemt visu, kas saistīts ar invaliditāti.

 

Valstij jāaizstāv cilvēki ar invaliditāti,

kuri ir diskriminēti un aizskarti invaliditātes dēļ.

Viņu lietas jāizskata tiesā un viņiem jānodrošina juridiska palīdzība.

 

7.Saistība ar citiem Konvencijas pantiem

A. Konvencijas 6.pants par sievietēm ar invaliditāti

Valstij jādara viss, lai sievietes un meitenes ar invaliditāti

var izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības,

tāpat kā visi citi cilvēki.

 

B. konvencijas 7.pants par bērniem ar invaliditāti

Ir jāpieņem tādi lēmumi,

kas bērniem ar invaliditāti ir vislabākie.

Visi bērni ar invaliditāti var brīvi runāt par sev svarīgām lietām.

Bērnu ar invaliditāti uzskati ir jāņem vērā atbilstoši viņu vecumam.

 

Valstīm jāaisargā bērni ar invaliditāti.

Bērniem ar invaliditāti jāzina par viņu tiesībām

uz neaizskaramību, vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju.

 

Svarīgi, lai bērni ar invaliditāti var augt ģimeniskā vidē.

 

C. Konvencijas 8.pants par izpratnes veidošanu

Valstij ir jāinformē sabiedrība par invaliditāti,

lai cilvēki būtu atsaucīgi pret cilvēkiem ar invaliditāti un

labāk izprastu viņu vajadzības un prasmes.

 

Cilvēkus ar invaliditāti nevar attēlo kā bīstamus vai atkarīgus no citiem,

kā ekonomisko un sociālo slogu sabiedrībai.

 

D. Konvencijas 9.pants par pieejamību

=

Valstij ir jāveic pasākumi,

lai cilvēki ar invaliditāti varētu visur nokļūt,

visu saprast un dzīvot neatkarīgi.

 

Pieejamība nozīmē šķēršļu likvidēšanu.

Piemēram, mājai ir augstas kāpnes, un cilvēks ratiņkrēslā nevar tikt iekšā.

Ir jāierīko uzbrauktuve vai pacēlājs,

tad māja būs pieejama.

 

Pieejamām jābūt mājām, ceļiem, transportam, skolām,

slimnīcām un darba vietām.

Informācija ir pieejama, ja cilvēki ar invaliditāti to var izlasīt un saprast.

Informācijai ir jābūt pieejamai.

 

Tāpat jābūt pieejamiem sakaru un citiem pakalpojumiem,

internetam un avārijas dienestiem.

Valstij ir jānodrošina cilvēkiem ar invaliditāti palīgi.

 

Pieejamība ir saistīta ar plašākām iedzīvotāju grupām.

Tas nozīmē, ka pieejamība nav saistīta tikai ar cilvēkiem ar invaliditāti.

Savukārt, saprātīgs pielāgojums ir tas, ko dara konkrētam cilvēkam.

 

E.Konvencijas 11. pants par riska situācijām un ārkārtas humānām situācijām

 

Valsts aizsargā cilvēkus ar invaliditāti briesmās:

kara un dabas katastrofu gadījumā.

Valstīm ir jāievēro nediskriminācijas princips visās jomās:

cilvēku ar invaliditāti tiesības saņemt pirmās nepieciešamības preces,

nodrošināt viņu higiēnas prasības,

pasargāt no vardarbības un atšķirīgas attieksmes.

 

Cilvēkiem ar invaliditāti jānodrošina pieejama un saprotama informācija,

tā ir informācija par palīdzības saņemšanu un  evakuāciju.

Informācija jānodrošina krīzes laikā un arī pēc krīzes.

 

F.Konvencijas 12.pants par vienlīdzīgu tiesību atzīšanu.

Cilvēkiem ar invaliditāti pašiem jāpieņem lēmumi par sevi un savu dzīvi.

To viņu vietā nav jādara citiem.

Valstij ir jānodrošina šīs tiesības un jāatbalsta cilvēki ar invaliditāti.

 

Cilvēkiem ar invaliditāti jānodrošina pilna rīcībspēja.

Ja cilvēks ar invaliditāti pats nedrīkst pieņemt lēmumu,

tā ir diskriminācija.

 

Valībvalstīm likumos jāaizliedz atteikt rīcībspēja vai ierobežojumi

cilvēkiem ar invaliditāti, jāpalīdz viņiem saprast viņu tiesības,

jānodrošina bezmaksas juridiskā palīdzība.

 

Valstīm jāapmāca institūciju darbinieki un apkalpojošais personāls

par to, kas ir diskriminācija un vienlīdzība,

par to, kā cilvēki ar invaliditāti var izmantot savas tiesības.

 

G.Konvencijas 13.pants par tiesu pieejamību

Cilvēki ar invaliditāti var iet uz tiesu un

piedalīties visos tiesas procesos, arī izmeklēšanas procesā.

 

Valsts dara visu, lai tiesu darbinieki, policisti un cietumu darbinieki

mācītos un zinātu, kā strādāt ar cilvēkiem ar invaliditāti.

Viņiem jāmācās arī par cilvēku ar invaliditāti

nediskrimināciju un vienlīdzības jautājumiem,

viņu rīcībspējas nozīmību un tiesībām.

 

Cilvēkiem ar invaliditāti jābūt pieejamiem dažādiem saziņas veidiem,

lai viņi varētu paust savu viedokli tiesā.

Viņiem ir jānodrošina saprotama informācija par to,

kas notiek tiesā.

H.Konvencijas 14. pants, 15. un 16. Pants

Cilvēks ar invaliditāti ir brīvs un nav aizskarams.

Brīvību var atņemt tikai tad,

ja cilvēks ar invaliditāti neievēro likumus.

 

Ja cilvēkam ar invaliditāti atņem brīvību,

un viņš ir ieslodzījumā (cietumā), viņam ir tiesības uz palīdzību

un tādiem pielāgojumiem, ko sauc par saprātīgiem.

Piemēram, viņš var lūgt sakārtot kameru tā,

lai tajā var pārvietoties ratiņkrēslā.

Šīs tiesības ir uzrakstītas starptautiskajos dokumentos.

 

Tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai vai nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem (15.pants)

 

Cilvēku ar invaliditāti nedrīkst

bez viņa atļaujas spīdzināt, mocīt, pazemot un sodīt.

Nedrīkst ar viņu veikt medicīniskus un zinātniskus eksperimentus.

 

Tiesības netikt pakļautam ekspluatācijai, vardarbībai un ļaunprātīgai izmantošanai (16.pants)

 

Valsts dara visu, lai cilvēkus ar invaliditāti mājās un ārpus tām

ļaunprātīgi neizmantotu un pret viņiem neizturētos vardarbīgi.

Vardarbība ir, piemēram, cilvēka sišana, mocīšana.

Izmantošana ir, piemēram, tad, kad cilvēkam liek strādāt,

bet par to nemaksā naudu.

 

Valstij jārūpējas, lai cilvēki ar invaliditāti un viņu ģimenes mācās un zina,

kā nepieļaut vardarbību un izmantošanu.

Ja cilvēks ar invaliditāti ir cietis no vardarbības vai ļaunprātīgi izmantots,

valsts nodrošina cilvēka atveseļošanos tur, kur viņam ir vislabāk

 

I.Konvencijas 19.pants par neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos sabiedrībā

 

Patstāvīgs dzīvesveids un iekļaušana sabiedrībā (19.pants)

 

Cilvēkam ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā,

tāpat kā citiem cilvēkiem.

Cilvēkiem ar invaliditāti nevar likt dzīvot kādā noteiktā vietā,

vai būt nošķirtiem no sabiedrības.

Būt nošķirtam no sabiedrības nozīmē , piemēram,

dzīvot tādā vietā, kur  tuvumā nedzīvo citi cilvēki,

vai nekad neiziet un neizbraukt ārpus dzīvesvietas.

 

Cilvēks ar invaliditāti var izvēlēties,

kur dzīvot un ar ko dzīvot,

saņemt dažādus pakalpojumus mājās un dzīvesvietā.

Pakalpojumiem ir jābūt tādiem, kādi ir vajadzīgi cilvēkiem ar invaliditāti.

 

Cilvēku ar invaliditāti dzīve institūtcijās (pansionātos, bērnu namos)

ir diskriminācija.

Jāatzīst cilvēku ar invaliditāti tiesības uz neatkarīgu dzīvi.

Jāslēdz institūcijas un jānodrošina atbalsta pakalpojumi,

kuri ir nepieciešami katram konkrētam cilvēka ar invaliditāti.

 

J.Konvencijas 23.pants par cieņu pret dzīvesvietu un ģimeni

Pilngadīgi cilvēki invaliditāti pēc savas gribas

var precēties un veidot ģimeni.

Cilvēki var invaliditāti paši lemj, kad viņi grib bērnus un cik daudz.

Cilvēkiem ar invaliditāti nevar aizliegt dzemdēt bērnus.

Valsts palīdz cilvēkiem ar invaliditāti audzināt bērnus.

Bērnam ar invaliditāti ir tiesības dzīvot ģimenē, tāpat kā citiem bērniem.

Bērnus ar invaliditāti nedrīkst pamest, slēpt, atdot citiem

vai atņemt vecākiem, ja vecākiem ir invaliditāte.

Valstij ir jārūpējas par ģimenēm, kurās ir bērns ar invaliditāti.

 

K.Konvencijas 24.pants par izglītību

Cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības uz izglītību.

Cilvēkiem ar invaliditāti ir jāsaņem laba izglītība tuvu dzīvesvietai.

Skolas ir jāpielāgo izglītojamo ar invaliditāti vajadzībām.

Valstij ir jānodrošina atbalsta pasākumi,

lai bērni ar invaliditāti varētu mācīties kopā ar citiem.

 

L.Konvencijas 25.pants par veselību

Cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības saņemt labu veselības aprūpi

tāpat kā citiem cilvēkiem.

Tai ir jābūt pieejamai un atbilstošai cilvēka ar invaliditāti vajadzībām.

 

M. Konvencijas 27.pants par darbu un nodarbinātību

Cilvēkam ar invaliditāti ir tiesības brīvi izvēlēties darbu.

Darba vietai ir jābūt pieejamai.

Cilvēkam ar invaliditāti ir tiesības saņemt vienādu algu

ar jebkuru citu darbinieku par vienādu darbu;

strādāt drošā un veselīgā darba vietā;

būt arodbiedrības biedram;

mācīties, apgūt jaunas prasmes, veidot karjeru vai pašam savu uzņēmumu.

N. Konvencijas 28.pants par pienācīgu dzīves līmeni un sociālo aizsardzību.

Cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni

sev un saviem ģimenes locekļiem

(laba pārtika, apģērbs, mājoklis, iespēja uzlabot dzīves apstākļus).

Cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības uz sociālo aizsardzību.

Sociālā aizsardzība ir, piemēram, pabalsti slimības vai bezdarba gadījumā,

pabalsts dzīvokļa uzturēšanai, ja viņš pelna ļoti maz.

Valstīm ir jādara viss, lai cilvēki ar invaliditāti nedzīvotu nabadzībā,

īpaši, ja viņiem ir citi izdevumi, piemēram, viņiem vajag īpašu pārtiku, zāles,

kas maksā dārgi.

 

O.Konvencijas 29.pants par līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē

Cilvēki ar invaliditāti vēlēšanās var balsot un viņus var ievēlēt,

piemēram, par pašvaldības deputātiem.

Valsts nodrošina, ka balsošana ir vienkārša,

balsošanas vieta ir pieejama, un balsošanas materiāli ir viegli saprotami.

 

Viegli saprotama informācija jānodrošina arī pirms un pēc vēlēšanām.

Ir jāizstrādā likumi, kas paredz cilvēku ar invaliditāti tiesības

pastāvīgi piedalīties politiskajā dzīvē, arī vēlēšanu starplaikā.

Valstīm jāatbalsta NVO , kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti.

Tad var uzskatīt, ka vēlēšanas ir caurskatāmas un pieejamas.

 

Cilvēki ar invaliditāti var būt sabiedrisko organizāciju un politisko partiju biedri.

 

P.Konvencijas 31.pants par statistiku un datu vākšanu

 

Katrai valstij ir svarīgi vākt datus (informāciju)

par cilvēkiem ar invaliditāti.

Dati (informācija) ir jādala pēc invaliditātes un traucējuma veida.

Uzkrātajiem datiem ir jāsniedz informācija par visa veida diskrimināciju.

Datiem jābūt salīdzināmiem un tos jāizmanto,

lai cilvēku ar invaliditāti dzīve būtu labāka.

 

Q.Konvencijas 32.pants par starptautisko sadarbību

 

Valstīm ir jāizstrādā likumi un citi dokumenti,

kas nepieļauj cilvēku ar invaliditāti diskrimināciju.

Tiem jāatbilst Konvencijai un Ilgtspējas attīstības programmai 2030.

 

8.Īstenošana valsts līmenī

 

Valstīm jāveic pētījumi par to, kā īsteno Konvenciju,

 jāmaina prakses, kas ir diskriminējošas pret cilvēkiem ar invaliditāti.

 

Visiem likumiem ir jābūt par pilnīgu diskriminācijas novēršanu pret cilvēkiem ar invaliditāti. Likumos jāparedz cilvēku ar invaliditāti aizsardzība.

 

Valstīm jāveic apmācības par cilvēku ar invaliditāti tiesībām,

nediskrimināciju un vienlīdzību.

 

Iestādēm jāizkata sūdzības par diskriminācijas gadījumiem

invaliditātes dēļ un jāpieņem lēmumi.

 

Ir jānodrošina cilvēku ar invaliditāti tiesiskā aizsardzība, t.sk tiesas pieejamība.

 

Valstīm jāsadarbojas ar NVO, kas pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses.

Vienlīdzība visās dzīves jomās ir cilvēku ar invaliditāti cieņpilnas dzīves pamats.

 

* Pieņemts komitejā tās 19. sesijā (2018. gada 14. februāris-9. marts).

 

<Atpakaļ Tālāk>