gerbonis
Labklājības ministrija
Vājredzīgajiem - Lielie burti
  •  
  •  
  •  

INFORMATĪVAIS ZIŅOJUMS
Par Latvijas nostāju par Eiropas Savienības nodarbinātības un
sociālās politikas ministru
2008.gada 10.-12.jūlija neformālajā sanāksmē izskatāmajiem jautājumiem 

Neformālās sanāksmes darba kārtība

2008.gada 10.-12.jūlijā Šantijī, Francijā notiks Eiropas Savienības (turpmāk - ES) nodarbinātības un sociālās politikas ministru neformālā sanāksme (turpmāk - neformālā sanāksme), kuras laikā galvenā uzmanība tiks pievērsta atjaunotajai Eiropas sociālās politikas programmai.

Eiropas Komisija 2008.gada 2.jūlijā publicēja atjaunoto Eiropas sociālās politikas programmu, kurā uzsver, ka globalizācijas, tehnoloģisko pārmaiņu un sabiedrības novecošanās rezultātā ir nepieciešamas izmaiņas arī ES dalībvalstu sociālajā politikā. Turklāt, ņemot vērā nabadzības, bezdarba, sociālās atstumtības, kā arī priekšlaicīgas skolas pamešanas radītos riskus, sociālajai politikai ir jābūt pietiekami elastīgai un atbilstošai situācijai dalībvalstīs. Tāpēc neformālās sanāksmes laikā uzmanība tiks pievērsta sociālās politikas lomai, kā arī nepieciešamībai pielāgot dalībvalstu sociālās politikas mūsdienu situācijai, identificējot jomas, kurās ES institūcijām būtu jāstrādā, lai veicinātu pārmaiņas.

Lai sekmētu viedokļu apmaiņu par atjaunoto Eiropas sociālās politikas programmu, Francijas prezidentūra aicina ministrus diskutēt par vienu no trīs izvirzītajām tēmām.

  • Eiropa, kas saskaras ar globalizācijas un klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem - galveno uzmanību plānots pievērst pasākumiem, lai veicinātu ES konkurētspēju un izaugsmi, pielāgojoties globalizācijas un klimata pārmaiņu radītajām sekām un sekmējot brīvu darbaspēka kustību. Tāpēc īpaši būtiski jautājumi ir nodarbinātības drošība, apmācības, darbaspēka mobilitāte, kā arī elastība un drošība darba attiecībās;
  • Eiropa, kas saskaras ar jauniem demogrāfiskajiem izaicinājumiem - ņemot vērā sabiedrības novecošanos, sociālajai politikai ir jānodrošina ne tikai atbilstošas pensijas, pieeja veselības un aprūpes pakalpojumiem, bet arī jāsekmē ilgtermiņa finanšu stabilitāte. Modernizējot sociālās aizsardzības sistēmas, lielāka uzmanība jāpievērš jauniešu, sieviešu u.c. mērķa grupu nodarbinātības veicināšanai, kā arī ilgākai darbinieku noturēšanai darba tirgū. Tāpēc kā nozīmīgākos jautājumus var minēt vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu attīstību, kā arī ģimenes un darba dzīves saskaņošanas iespēju paplašināšanu;
  • Eiropa, kas saskaras ar nepieciešamību atrast veidus, kā nodrošināt sociālo kohēziju un nediskrimināciju - tā kā ES īpaša uzmanība ir jāpievērš arī nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju situācijai, īpaši būtisks jautājums ir aktīva iekļaušanas politika, kas ietver minimālā ienākumu līmeņa garantēšanu un pieeju darba tirgum un pakalpojumiem. Vienlaikus tiek uzsvērti arī tādi jautājumi kā dzimumu līdztiesība un visa veida diskriminācijas pēc vecuma, seksuālās orientācijas, reliģijas vai invaliditātes izskaušana.

Latvijas nostāja

Latvijas labklājības ministre piedalīsies ministru diskusijās par demogrāfiskajiem izaicinājumiem. Lai veicinātu ministru diskusiju par šo tēmu, Francijas prezidentūra aicina dalībvalstis izteikties par šādiem jautājumiem:

Vai ir nepieciešams noteikt skaidrus kopīgos Eiropas principus solidaritātei starp paaudzēm, lai pievērstu plašāku uzmanību kopīgiem mērķiem un uzlabotu sadarbību starp dalībvalstīm?

Latvijā līdzīgi kā citās ES dalībvalstīs ir vērojama strauja sabiedrības novecošanās, ko raksturo zema dzimstība un vidējā mūža ilguma pieaugums. Latvijā ir izveidota pensiju sistēma, kas elastīgi spēj uztvert demogrāfiskās svārstības un nodrošināt ilgtermiņa finanšu stabilitāti sabiedrības novecošanās apstākļos. Tādējādi sociālās aizsardzības jomā Latvijā jau pašlaik veiksmīgi darbojas solidaritātes princips (gan starp paaudzēm, gan paaudzes ietvaros). Proti, solidaritātes starp paaudzēm ietvaros valsts obligātajā nefondētajā pensiju shēmā darbspējīgā vecuma iedzīvotāju veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas vecuma pensijām netiek uzkrātas kā ilgtermiņa ieguldījumi, bet izlietotas, lai izmaksātu pensijas esošajai pensionāru paaudzei. Savukārt, solidaritātes princips paaudzes ietvaros pastāv attiecībā uz pakalpojumu, piemēram, pabalstu vai atlīdzību saņēmējiem.

Ņemot vērā ES dalībvalstīs kopīgo sabiedrības novecošanās problēmu, uzskatām, ka ir apspriežama nepieciešamība un iespējas noteikt kopīgus Eiropas principus solidaritātei starp paaudzēm, kas varētu sekmēt gan sociālo pakalpojumu un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, gan situācijas darba tirgū uzlabošanu. Sociālās un nodarbinātības politikas jomās līdz šim izmantotā atvērtās koordinēšanas metode piedāvā iespējas uzlabot dalībvalstu sadarbību arī paaudžu solidaritātes sekmēšanai. Tomēr skaidru kopīgu principu noteikšana nebūtu viegls uzdevums, jo jāņem vērā katras dalībvalsts specifisko situāciju.

Paaudžu solidaritātes sekmēšanā īpaša loma ir jaunatnes politikai. 2008.gada 2.jūlijā publicētajā Atjaunotajā sociālās politikas programmā to uzsver arī Eiropas Komisija, pieminot arī jauniešu bažas par to, ka, neskatoties uz ilgāku darba mūžu, viņi nākotnē varētu saņemt mazākas pensijas nekā pašreizējie pensionāri. Jauniešu nodarbinātība un motivēšana rūpēties par savu sociālo drošību tuvākā un tālākā nākotnē ir būtiska rīcības joma, kuras risināšanu varētu pilnveidot dalībvalstu kopīgs darbs un labākās prakses apmaiņa.

Kādi darbības virzieni varētu sekmēt labāku ģimenes un darba dzīves saskaņošanu? Kādai ir jābūt darba devēju un arodbiedrību lomai?

Sekmīgākai darba un ģimenes dzīves saskaņošanai, pirmkārt, ir nepieciešams veicināt ne tikai elastīgu darba formu attīstību, bet arī to reālu un efektīvu pielietojamību. Elastīgas darba formas ļauj, nesamazinot kopējo darba laiku, līdzsvarot nodarbināto cilvēku darba un ģimenes dzīvi.  Otrkārt, būtisks un Latvijā īpaši aktuāls jautājums ir bērnu un aprūpējamo personu pilnvērtīgu aprūpes iespēju nodrošināšana. Tāpēc uzskatām, ka veiksmīgs risinājums būtu alternatīvu aprūpes formu attīstība. Treškārt, lai veicinātu darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, ir svarīgi mazināt dzimumu stereotipus attiecībā uz vīriešu un sieviešu lomu sadalījumu ģimenē. Ceturtkārt, sekmīgai darba un ģimenes dzīves saskaņošanai ir svarīga arī darba vide un darba devēju ieinteresētība, sekmējot gan darbinieku profesionālo un karjeras izaugsmi, gan atbalstot ģimenei draudzīgu pasākumu ieviešanu uzņēmumu ietvaros. Piemēram, viens no veidiem, kā uzlabot darba nosacījumus, ir koplīgumu slēgšana starp darba devēju un darbiniekiem, kuros iespējams paredzēt, piemēram, papildu brīvdienas, ja ģimenē ir bērni, un noteikt īpašas darba laika organizēšanas formas, piemēram, teledarbs, elastīgs darba laiks utt.

Uzskatām, ka ļoti būtiski ir iesaistīt sociālos partnerus draudzīgākas un atbalstošākas darba vides veidošanā. Latvija iepriekšējos gados ir atbalstījusi sociālo partneru administratīvo spēju stiprināšanu, lai sekmētu nodarbinātības līmeņa pieaugumu un dzimumu līdztiesības principu praktisko piemērošanu. Šajā kontekstā jāpiemin, ka sociālie partneri kopīgi ir izstrādājuši un popularizē vadlīnijas elastīgai darba laika organizēšanai, lai sekmīgi izmantotu esošos darbaspēka resursus.

Kādas iniciatīvas būtu jāuzsāk, lai precizētu vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu tiesisko ietvaru un nodrošinātu pakalpojumu kvalitāti?

Ņemot vērā demogrāfiskās, ekonomiskās un sociālās pārmaiņas, kā arī veidojot integrētas un ilgtspējīgas politikas gan sociālās kohēzijas, gan nodarbinātības un izaugsmes mērķu sasniegšanai, ir būtiska vienota izpratne par sociālo pakalpojumu kvalitāti un pieejamību. Efektīvus, kvalitatīvus un ekonomiski pieņemamus sociālos pakalpojumus var attīstīt, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, kā arī ņemot vērā kompetenču sadalījumu starp Eiropas, nacionālo un vietējo pārvaldības līmeni.

Uzskatām, ka joprojām aktuāls jautājums ir sociālās aizsardzības sistēmu modernizācija ES dalībvalstīs, lai sekmētu augstas kvalitātes, pieejamu un ilgtspējīgu sociālo pakalpojumu attīstību. Šajā jomā ir nepieciešams turpināt pilnvērtīgi izmantot atvērtās koordinēšanas metodes sniegtās iespējas, sekmējot labākās prakses un pieredzes apmaiņu starp dalībvalstīm. Jau šobrīd daudzus uzlabojumus sociālo pakalpojumu sniegšanā ir iespējams panākt, uzlabojot koordināciju starp valsts un vietējā līmeņa organizācijām, konkretizējot pašvaldību lomu un nosakot vienotus pakalpojumu sniegšanas kritērijus nacionālajā līmenī.

Saskaņošana

Informatīvais ziņojums saskaņots ar Ārlietu ministriju un Bērnu un ģimenes lietu ministriju.