gerbonis
Labklājības ministrija
Vājredzīgajiem - Lielie burti
  •  
  •  

  •  

INFORMATĪVAIS ZIŅOJUMS
Par Latvijas nostāju Eiropas Savienības nodarbinātības un
sociālo lietu ministru 2010.gada 8. - 9.jūlija neformālajā sanāksmē
izskatāmajos jautājumos

2010.gada 8.-9.jūlijā Briselē (Beļģijā) notiks Eiropas Savienības (turpmāk - ES) nodarbinātības un sociālo lietu ministru neformālā sanāksme (turpmāk - neformālā sanāksme), kuras laikā galvenā uzmanība tiks pievērsta nodarbinātības un sociālās politikas jautājumiem demogrāfisko un klimata izmaiņu, kā arī „ES - 2020" stratēģijas kontekstā.

Beļģijas prezidentūra viedokļu apmaiņu organizēs divās sesijās - 8.jūlijā tiks skatīti nodarbinātības politikas jautājumi, bet 9.jūlijā - sociālās politikas jautājumi.

Nodarbinātības politika

Viedokļu apmaiņai par nodarbinātības politiku Beļģijas prezidentūra ierosinājusi šādus tematus:

1) Demogrāfiskās izmaiņas: aktīva novecošana un darbavietu radīšana veselības un sociālās aprūpes nozarē (t.s. „baltie" darbi);

2) „Zaļās" nodarbinātības pasākumi: svarīgs un nepieciešams dzinējspēks veiksmīgai pārejai uz konkurētspējīgu zemu oglekļa emisiju ekonomiku.

Latvijas pārstāvis piedalīsies diskusijā par 1.tematu „Demogrāfiskās izmaiņas: aktīva novecošana un „balto" darbu radīšana". Diskusiju dokumentā par šo tematu Beļģijas prezidentūra uzsver, ka Eiropa saskaras ar nepieredzētiem demogrāfiskiem izaicinājumiem, kam būs sekas gan darba tirgū, gan sabiedrībā kopumā, tāpēc nepieciešams strādāt vairākos virzienos, t.sk.:

  • palielināt līdzdalību darba tirgū un veicināt aktīvu novecošanu, ņemot vērā prognozes par ES iedzīvotāju vecuma struktūras dramatiskajām izmaiņām nākamajās desmitgadēs, ko ietekmēs dzimstības un mūža ilguma dinamika, kā arī migrācijas plūsma. Kā prognozēts Eiropas Komisijas 2009.gada ziņojumā par novecošanu prognozēts, ka Eiropas darbaspējīga vecuma iedzīvotāju īpatsvars sāks samazināties jau no 2012.gada, un, ja pašlaik Eiropā ir četri darbspējīga vecuma iedzīvotāji uz vienu personu vecumā pēc 65 gadiem, tad līdz 2060.gadam būs tikai divi darbspējīga vecuma iedzīvotāji uz vienu personu vecumā pēc 65 gadiem.  Ņemot vērā darbaspēka sarukšanu, ap 2020.gadu vienīgais izaugsmes avots būs darba ražīgums.  Tam būs ietekme arī uz darba tirgus politikām, jauniem centieniem iesaistīt nodarbinātībā tās sabiedrības grupas, kuras ir mazāk pārstāvētas darba tirgū, īpašu uzmanību pievēršot pirmspensijas vecuma personām, un veicināt ražīgumu ar izglītības un mūžizglītības pasākumiem.
  • mainīt karjeras attīstību un darba apstākļus, jo, lai cilvēki strādātu ilgāk, jāpievērš uzmanība tādiem faktoriem kā darba apstākļi un darba organizēšana visas profesionālās dzīves garumā. Tāpēc būtiskas ir veselības un drošības  darbā prasības un darba vides pielāgošana vecāku darbinieku veselības stāvoklim un vajadzībām, kā arī darba un ģimenes dzīves saskaņošanas iespējas.
  • radīt darbavietas veselības un sociālās aprūpes nozarē, ņemot vērā, ka novecošana palielinās pieprasījumu pēc aprūpes pakalpojumiem, ko nākotnē izmantos gandrīz katra mājsaimniecība. Kvalitatīvas un nepārtrauktas aprūpes nepieciešamība liks arī pārdomāt nodarbinātības, apmācību, prasmju un kvalifikācijas kvalitāti šajā nozarē.

Latvijas nostāja diskusiju jautājumos:

1. Kā Eiropas Savienība var palīdzēt dalībvalstīm risināt novecošanas sekas darba tirgū? Kādus konkrētus pasākumus jāīsteno, lai palielinātu aktīvu novecošanu un pielāgotu karjeras un darba apstākļus?

Ņemot vērā demogrāfiskās tendences, sabiedrības novecošana Eiropas Savienībā ir neizbēgams process, tādēļ būtu nepieciešams nevis pievērsties tās seku risināšanai, bet gan meklēt labākos risinājumus, lai pilnvērtīgi izmantotu šādas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecuma struktūras priekšrocības un iespējas tautsaimniecības izaugsmes veicināšanai un ekonomikas potenciāla paaugstināšanai. Vienlaikus tieši veselība un veselīgs dzīves veids visas dzīves garumā ir būtisks priekšnoteikums aktīvai novecošanai un darbaspējām arī pirmspensijas vecumā, kādēļ arī veselībai un drošībai darbā ir jāpaliek par būtisku prioritāti Eiropas Savienības dalībvalstu nodarbinātības politikā, vienlaikus veicinot „zaļāku" dzīvesveidu.

Tāpat ir jāapzinās, ka līdz ar sabiedrības novecošanu arvien pieaug valsts budžeta izdevumi sociālajā jomā, kādēļ rodas nepieciešamība paaugstināt pensionēšanās vecumu. Tas savukārt rada nepieciešamību paaugstināt kvalifikāciju un zināšanas visa mūža garumā, lai sekotu līdzi tehnoloģiskajai attīstībai un jaunākajām tendencēm attiecīgajās jomās un lai ekonomiski aktīvie iedzīvotāji pēc iespējas ātri varētu pielāgoties mainīgajām darba tirgus prasībām, kas ļautu konkurēt darba tirgū visa darba mūža garumā. Līdz ar to atsevišķos gadījumos strukturālas reformas apmācību un mūžizglītības jomās, lai tās pēc iespējas operatīvi atbild uz izmaiņām darba tirgū, arī ir viens no priekšnoteikumiem, lai spētu labi izmantot darbaspēka ar augstāku vidējo vecumu potenciālu, tajā skaitā, lielākā mērā izmantojot tirgus mehānismus, piemēram, vaučeru sistēmas.

Elastīgs darba laiks ir viens no tiem mehānismiem, kas var veicināt aktīvu novecošanu, piemēram, radot tādu iespēju, ka darba mūža nobeigumā darbinieks strādā mazāk stundu, ņemot vērā fizisko spēju samazināšanos. Vienlaikus tas norāda uz to, ka ir būtiski, lai pensiju sistēmas būtu tādas, kas veicinātu pēc iespējas ilgāku darba mūžu, nodrošinot iespēju vienlaikus saņemt gan pensiju, gan darba algu.

Viens no nodarbinātības politikas elementiem, kas varētu radīt ieguldījumu tautsaimniecības potenciāla palielināšanā, ir tādu darba tirgus politikas instrumentu radīšana, kas nodrošina platformu, kurā no darbinieka pirmspensijas vecumā praktiskās darba iemaņas apgūst jaunietis bez darba pieredzes, piemēram, prakšu veidā pie darba devēja vai līdzīgi, jo tautsaimniecībām, kas vērstas uz tehnoloģijām un zināšanām, darbinieku mūža garumā uzkrātā pieredze un zināšanas ir būtisks resurss, ko būtu nepieciešams pēc iespējas pilnvērtīgi izmantot.

2. Kādi pasākumi jāīsteno, lai efektīvi sagatavotos pieaugošam pieprasījumam pēc aprūpes pakalpojumiem gan darbaspēka piedāvājuma (prasmes), gan pieprasījuma ziņā (darba apstākļi, finansējums)? Kādus konkrētus nodarbinātības politikas pasākumus jāīsteno, lai veicinātu darbavietu radīšanu veselības un sociālās aprūpes nozarē?

Ņemot vērā nepieciešamību pēc atbildīgas fiskālās politikas, sākumā ir būtiski izvērtēt to, cik efektīvi darbojas pašreizējās veselības un sociālās aprūpes nozares, tajā skaitā, vai tajās nav nepieciešamas strukturālās reformas vai arī izmaiņas nozaru darbības regulējumā. Tas bez papildu resursu ieguldīšanas spētu nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu pieejamību, tajā skaitā arī ārpus valsts budžeta finansējuma ietvariem. Atsevišķos gadījumos valsts finansēto aprūpes pakalpojumu sniegšana ir jāpadara finanšu efektīvāka, kas, iespējams, vidējā termiņā varētu samazināt nepieciešamību pēc papildu darbaspēka šajās jomās.

Latvijā ir notikušas būtiskas reformas veselības un sociālās aprūpes nozarē, kas ietekmē arī cilvēkresursus, un kvalitatīvu darbavietu attīstība ir būtisks ilgtermiņa uzdevums. Darbavietu attīstību veselības un sociālās aprūpes nozarē negatīvi ietekmē krīzes sekas - samazināti valsts un pašvaldību budžeta izdevumi, kā arī iedzīvotāju zemais maksātspējīgais pieprasījums. Tāpat negatīva ietekme ir sociālo dienestu darbinieku neatbilstošai kvalifikācijai. Šajā kontekstā attiecībā uz kvalificēta darbaspēka pieejamību veselības un sociālās aprūpes jomās būtiska ir apmācību un mūžizglītības sistēmu iespējas ātri reaģēt uz izmaiņām darba tirgū, attiecīgi pielāgojot apmācību programmas. Tikpat liela nozīme ir konkurētspējīgām profesionālās un augstākās izglītības sistēmām.

Sociālā politika

Viedokļu apmaiņai par sociālo politiku Beļģijas prezidentūra ierosinājusi šādus tematus:

1)    Stratēģija „ES 2020" un atvērtā koordinēšanas metode;

2)    Sociālā drošība un sociālā iekļaušana.

Latvijas labklājības ministrs piedalīsies diskusijā par 2.tematu „Sociālā drošība un sociālā iekļaušana." Diskusiju dokumentā par šo tematu Beļģijas prezidentūra uzsver sociālās aizsardzības sistēmu centrālo lomu iedzīvotāju aizsardzībā pret nabadzību un sociālo atstumtību, īpaši ekonomiskās krīzes laikā un samazinātu valsts budžeta izdevumu apstākļos, jo, atbilstoši un efektīvi aizvietojot ienākumus, tās darbojas kā patēriņa stabilizētājs, tādējādi arī veicinot ekonomikas atveseļošanos.

Sociālās aizsardzības sistēmas arī novērš cilvēku aizplūšanu no darba tirgus, nodrošinot līdzekļus, kas ļauj saglabāt aktivitāti. Eiropas Komisijas rekomendācijā par personu, kuras ir atstumtas no darba tirgus, aktīvu iekļaušanu teikts, ka aktīvām iekļaušanas politikām jāveicina darbspējīgo iedzīvotāju iesaistīšanās ilgtspējīgā un kvalitatīvā nodarbinātībā, savukārt tiem iedzīvotājiem, kuri nespēj strādāt, jānodrošina pietiekami līdzekļi un atbalsts, lai viņi varētu cienīgi dzīvot. Tādējādi aktīvai iekļaušanai nepieciešams atbilstošs ienākumu atbalsts, iekļaujošs darba tirgus un pieeja kvalitatīviem pakalpojumiem.

Ilgstošākas un labāk apmaksātas karjeras nozīmē arī lielākas pensijas, tādējādi palielinot izdevumus pensijām. Tomēr saskaņā ar EUROSTAT datiem par 2008.gadu 19% vecāka gadagājuma eiropiešu ir pakļauti nabadzības riskam. Lai Eiropas Savienība veiksmīgi risinātu nabadzības samazināšanas un sociālās iekļaušanas jautājumu, pensionāriem jānodrošina atbilstoši ienākumi, kas viņiem ļautu pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē.

Lai efektīvi cīnītos pret nabadzību un tās pārmantošanu starp paaudzēm, nepieciešamas atbilstošas un visām iedzīvotāju grupām pieejamas minimālo ienākumu shēmas (60% no ekvivalento mājsaimniecības rīcībā esošo ienākumu mediānas). Eksperti norāda, ka lielākā daļa minimālo ienākumu shēmu Eiropā vēl neatbilst šiem nosacījumiem, turklāt dažās valstīs minimālais ienākumu līmenis vēl nav noteikts.

Sociālās aizsardzības sistēmas sniegto ienākumu atbilstība jāskata plašā nozīmē, ietverot nabadzības novēršanu, aizsardzību pret ienākumu zaudējumu bezdarba, slimības, darbnespējas un invaliditātes, kā arī pensionēšanās gadījumā. Bez tam ilgtspējai ir ne tikai ekonomiski un budžeta aspekti, bet arī sociāli, īpaši saistībā ar starppaaudžu taisnīgumu.

Latvijas nostāja diskusiju jautājumos:

1. Kā Sociālās aizsardzības komitejai būtu jāstiprina tās loma Rekomendācijas par aktīvu iekļaušanu īstenošanā un jāizskata iespējas noteikt kopīgu Eiropas Savienības ietvaru par atbilstošām minimālo ienākumu shēmām, kas ietvertu kopīgus kritērijus attiecībā uz pietiekamību un pieejamību un būtu pamats dalībvalstu ziņojumiem par sasniegto un monitoringam?

Ņemot vērā, ka Rekomendācijā par aktīvu iekļaušanu dalībvalstis aicinātas īstenot plašus dažādu politikas jomu pasākumus, ir svarīgi nākotnē vēl vairāk uzmanības pievērst uzsāktajai dažādu Padomes komiteju (Sociālās aizsardzības komitejas, Nodarbinātības komitejas, Ekonomiskās politikas komitejas u.c.) un darba grupu (piemēram, Augsta līmeņa grupa par dzimumu līdztiesības integrēto pieeju) savstarpējai sadarbībai. Intensīvāka aktīvās iekļaušanas jautājumu diskutēšana dažādos formātos veicinās labāku mijiedarbību un labāku koordinēšanu gan Eiropas Savienības, gan nacionālā līmenī.  Savukārt Sociālās aizsardzības komiteja savu lomu varētu stiprināt, lai savā darbībā atbalstītu dalībvalstis aktīvas iekļaušanas veicināšanā, piemēram, ar vienotu pieeju situācijas un sasniegtā novērtēšanā (kritēriju, indikatoru izstrāde) un ekspertīzi, kas nododama ar pieredzes labās prakses apmaiņu.  

Latvijā minimālo ienākumu saņēmējiem netiek piedāvātas papildu piemaksas vai citas priekšrocības nodarbinātības un apmācību jomā, un noteiktais garantēto minimālo ienākumu līmenis ir tik zems, ka tas var apmierināt tikai minimālas pamatvajadzības, galvenokārt, pēc pārtikas. Tāpēc joprojām aktuāls uzdevums ir celt garantēto minimālo ienākumu līmeni, taču vienlaikus jāņem vērā, ka:

  • pabalsti jāpiešķir pašvaldību trūcīgākajiem iedzīvotājiem (saskaņā ar iepriekš veiktu pētījumu rezultātiem lielu daļu trūcīgāko iedzīvotāju veido ģimenes ar bērniem, un tieši šī sabiedrības grupa līdz šim bija saņēmusi vismazāko pašvaldību atbalstu salīdzinājumā ar citām sabiedrības grupām);
  • garantēto minimālo ienākumu pabalsta apmēram jābūt pietiekamam, lai sniegtu atbalstu tā saņēmējam, taču vienlaikus neradot vēlēšanos dot priekšroku pabalstam, nevis algotam darbam;
  • pabalsts ir jāizmaksā no pašvaldību budžeta, un pabalsta apmērs nedrīkst tam radīt kritiskas sekas (kopš 2009.gada novembra valsts sniedz līdzfinansējumu pašvaldībām, atmaksājot 50% no garantēto minimālo ienākumu pabalsta izdevumiem un 20% no dzīvokļa pabalsta izdevumiem, ko pašvaldības sniegušas trūcīgajiem iedzīvotājiem).

2.     Kas ļautu Sociālās aizsardzības komitejai un sociālās aizsardzības jomā īstenotajai atvērtās koordinēšanas metodei nākotnē izstrādāt un vadīt pensiju sistēmu ietvaru, lai tās sniegtu atbilstošas, pieejamas un ilgtspējīgas pensijas, vienlaikus nodrošinot nākotnes pensionāriem nodrošinot atbilstošus ienākumus cienīgai dzīvei pēc pensionēšanās?

Atvērtās koordinēšanas metode sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas jomā ir devusi iespēju salīdzināt situāciju un politiku alternatīvas dažādās dalībvalstīs un veicinājusi visu iesaistīto pušu, t.sk. nevalstiskā sektora, aktīvāku iesaistīšanos dažādos politikas līmeņos. Taču, lai veicinātu atvērtās koordinēšanas  metodes lielāku „pievienoto vērtību" nākotnē būtu jāattīsta atvērtās koordinēšanas metodes pielietošana attiecībā uz indikatoru attīstīšanu, analīzes veikšanu un secinājumu izdarīšanu, kā arī labās prakses pielāgošanu (modelēšanu), par pamatu ņemot kādu citu valsti un situāciju. Jāvirzās no pieredzes iegūšanas uz iegūtās pieredzes tālāku pielāgošanu un izmantošanu.

Ņemot vērā, ka Latvijā ekonomiskās krīzes un sabiedrības novecošanas rezultātā samazinās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas speciālajā budžetā, kā arī pieaug pensionāru skaits, ir apdraudēta pensiju sistēmas ilgtspēja. Tāpēc ir nepieciešams pielāgot sociālās apdrošināšanas un pensiju sistēmu mūsdienu izaicinājumiem. Lai arī Latvijā kopumā nav nepieciešamas radikālas reformas, tomēr ir jāveic korekcijas gan sistēmas pašreizējās situācijas uzlabošanai, gan finanšu ilgtspējas nodrošināšanai. Labās prakses apmaiņa un pilnvērtīga atvērtās koordinēšanas metodes izmantošana var palīdzēt pilnveidot un pielāgot Latvijas pensiju sistēmu mūsdienu demogrāfiskajiem apstākļiem.

Saskaņošana

Informatīvais ziņojums saskaņots bez iebildumiem ar Ārlietu ministriju,  Veselības ministriju, Ekonomikas ministriju un Finanšu ministriju. Izglītības un zinātnes ministrija atbildi nesniedza.