gerbonis
Labklājības ministrija
Vājredzīgajiem - Lielie burti
  •  
  •  

  •  

INFORMATĪVAIS ZIŅOJUMS
Par Latvijas nostāju Eiropas Savienības nodarbinātības un
sociālo lietu ministru 2011.gada 7.-8.jūlija neformālajā sanāksmē
izskatāmajos jautājumos

2011.gada 7.-8.jūlijā Sopotā (Polijā) notiks Eiropas Savienības (turpmāk - ES) nodarbinātības un sociālās politikas ministru neformālā sanāksme (turpmāk - neformālā sanāksme), kuras laikā galvenā uzmanība tiks pievērsta nodarbinātības, pensiju un demogrāfijas jautājumiem.

Neformālās sanāksmes darba kārtības jautājumi

Neformālās sanāksmes pirmajā dienā Polijas prezidentūra viedokļu apmaiņu organizēs divās diskusiju sesijās par:

1) proaktīvu nodarbinātības politiku efektivitātes palielināšanu, veicinot konkurenci bezdarbniekiem un darba meklētājiem piedāvāto pakalpojumu jomā,

2) paaudžu solidaritāti.

Labklājības ministre piedalīsies pirmās sesijas diskusijā par proaktīvu nodarbinātības politiku efektivitātes palielināšanu. Polijas prezidentūras sagatavotajā diskusiju dokumentā ir uzsvērts, ka ekonomiskās krīzes rezultātā dalībvalstis ir būtiski samazinājušas savus izdevumus, tostarp, nodarbinātības un sociālajā jomā. Līdzekļu samazinājums aktīvās nodarbinātības pasākumiem nedrīkstētu izpausties kā vienkāršs izmaksu samazinājums, bet būtu jāatrod tādi risinājumi, kas ļautu panākt maksimālu efektu par iespējami zemāku cenu. Augsta bezdarba, īpašu prasmju nepietiekamības un ierobežotu budžeta iespēju apstākļos ir jāizskata iespējas veidot sadarbību ar citiem pakalpojumu sniedzējiem publiskajā un privātajā sektorā. Tieši klientu vajadzības ir tās, kam jānosaka attiecību modeļa (sadarbība, papildināmība, konkurence) starp nodarbinātības dienestiem un citiem pakalpojumu sniedzējiem izvēle.

Savukārt neformālās sanāksmes otrajā dienā ir plānotas trīs paralēlas darba grupas par:

1) juridiskiem risinājumiem darba un privātās dzīves saskaņošanai un elastīgu darba formu lomu,

2) pensionēšanās vecuma paaugstināšanu un nepieciešamajām reformām dalībvalstīs,

3) paaudžu solidaritāti demogrāfisko pārmaiņu kontekstā.

Labklājības ministre piedalīsies otrajā darba grupā par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Polijas prezidentūras sagatavotajā diskusiju dokumentā ir uzsvērts, ka darbspējīgo iedzīvotāju skaits Eiropā samazinās, tādejādi palielinot arī izdevumus pensijām. Pensionēšanās vecuma paaugstināšana ir viens no risinājumiem kā sekmēt darbaspēka piedāvājumu un ilgtermiņa finanšu stabilitāti. Tāpēc darba grupas uzdevums ir veicināt labākās pieredzes apmaiņu ne tikai par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, bet arī par dalībvalstu iniciatīvām, lai sekmētu darbinieku ilgāku palikšanu darba tirgū.

Latvijas nostāja

Par proaktīvu nodarbinātības politiku efektivitātes palielināšanu

Latvijai, straujas ekonomiskās lejupslīdes un bezdarba pieauguma apstākļos jau 2009.gadā pastiprināta uzmanība tika pievērsta nodarbinātības politiku efektivitātes palielināšanai. Tas notika laikā, kad tika samazināti publiskā sektora izdevumi un valsts sektorā strādājošo skaits, taču pieauga Nodarbinātības valsts aģentūras darbinieku noslodze. Paralēli tradicionālajiem aktīvās nodarbinātības pasākumiem, tika rasti jauni risinājumi bezdarbniekiem un darba meklētājiem sniegto pakalpojumu jomā:

  • ieviesta apmācību kuponu sistēma (veicina konkurenci starp apmācību pakalpojumu sniedzējiem)
  • uzsākts plaša apjoma aktīvās nodarbinātības pasākums „Darba praktizēšana ar stipendiju pašvaldībās" (aktivizē klientus un veicina ciešāku sadarbību ar pašvaldībām).

Sadarbībā ar sociālajiem partneriem, nozaru asociācijām un pašvaldībām turpinās aktīvās nodarbinātības pasākumu pilnveidošana. Darba devēji sniedz Nodarbinātības valsts aģentūrai informāciju par brīvajām darba vietām, kas ir pieejama arī privātajiem darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzējiem.

Prioritāro apmācību virzienu noteikšanā (2011.gadā - apstrādes rūpniecība, primārās nozares, kā arī transports un sakari) un darba tirgus īstermiņa prognožu sagatavošanā ieguldījumu sniedz sociālie partneri, nozaru asociācijas un darba tirgus eksperti. Labklājības ministrijas īpaši izveidota komisija apmācību jomu, profesiju, un sociālo un profesionālo pamatprasmju noteikšanai, kurās nepieciešams veikt bezdarbnieku un darba meklētāju apmācību, 2010.gada 3.decembrī apstiprināja profesiju un prasmju sarakstu 2011.gadam. 2011.gada sākumā notika diskusijas ar darba devēju asociācijām par bezdarbnieku apmācību organizēšanu (piedalījās 12 nozaru asociāciju pārstāvji). Rezultātā ir precizēti apmācību saraksti (2011.gada 17.martā tika apstiprināts informatīvais ziņojums „Par darba tirgus īstermiņa prognozēm 2011.gadam un bezdarbnieku un darba meklētāju prioritārajiem apmācību virzieniem").

Nākotnē nepieciešamo prasmju prognozēšanu krīzes apstākļos nevarēja veikt, balstoties tikai uz darba devēja pieteiktajām vakancēm Nodarbinātības valsts aģentūrā (pieteiktas ļoti mazā skaitā un tādēļ nebija reprezentatīvas), kā arī pēc darba devēju aptauju rezultātiem. Lai pilnveidotu darba tirgus uzraudzības sistēmu un darba tirgus īstermiņa prognožu izstrādes mehānismu, ir uzsākta divu Eiropas Sociālā fonda 1.3.1.7.apakšaktivitātes „Darba tirgus pieprasījuma īstermiņa un ilgtermiņa prognozēšanas un uzraudzības sistēmas attīstība" projektu īstenošana, kas ļaus iegūt un analizēt datus par darbaspēka resursu ieguldījumiem tautsaimniecības sektoru/nozaru griezumā, un arī par specifiskajām problēmām un risinājumiem.

Attiecībā uz veiktajiem aktīvās nodarbinātības pasākumu efektivitātes izvērtējumiem, jāmin ar Pasaules Bankas ekspertu konsultatīvu atbalstu veiktais neatkarīgais pētījums par aktīvās nodarbinātības pasākumu „Darba praktizēšana ar stipendiju pašvaldībās". Pat ļoti augsta bezdarba apstākļos pusei no dalībniekiem radās motivācija meklēt darbu jau pasākuma norises laikā, savukārt 16% to arī atrada. Pasākums deva ieguldījumu bez darba esošo cilvēku prasmju paaugstināšanā, pašvaldību teritoriju sakopšanā un budžeta atslogošanā, kā arī 100 latu stipendija (uz laiku līdz 6 mēnešiem) deva ieguldījumu dalībnieku mājsaimniecību budžetos. Tomēr stipendija nebija pietiekami augsta, lai novērstu nabadzības riska situāciju konkrētam pasākuma dalībniekam vai ļautu pilnībā izvairīties no pārtikas produktu patēriņa samazinājuma dalībnieku mājsaimniecībās. Tāpat salīdzinoši īsā laika posmā valsti bija pametuši 10-15% mērķa grupas bezdarbnieku. Daļa no dalībniekiem diemžēl samierinājās ar pasākuma garantētajām iespējām un tā laikā darba meklējumiem nepievērsās - 43% respondentu atzina, ka pasākums tomēr nav ietekmējis vēlmi meklēt darbu. Izvērtējuma rezultāti un pašvaldību priekšlikumi ņemti vērā, veicot izmaiņas pasākumā un izstrādājot algoto pagaidu sabiedriski darbu programmu, kas 2012.gadā aizstās esošo pasākumu.

Latvija atbalsta nepieciešamību veidot veiksmīgu sadarbību ar citiem pakalpojumu sniedzējiem, ietverot privāto sektoru. Tomēr centienos panākt nodarbinātības politiku pasākumu efektivitātes pieaugumu un veicināt konkurenci, nevajadzētu aizmirst publisko nodarbinātības dienestu uzdevumus tādu personu aizsardzībā, kuras bezdarba dēļ nonākušas īpaši nelabvēlīgā situācijā. Apstākļos, kad pastāv augsts bezdarba līmenis un vakanču piedāvājums ir niecīgs, var rasties pieprasījums un citu pakalpojumu sniedzēju vai partneru interese atbalstīt vien pašus perspektīvākos bezdarbniekus; augstu kvalificētus, pieredzējušus, jaunus, tādus, kuri bezdarba situācijai bijuši pakļauti neilgu laiku. Šī klientu grupa patiesībā būtu visinteresantākā darba devējiem un vislabāk spētu rast risinājumu bezdarba situācijā, pat nesaņemot īpašu atbalstu. Latvijā īpaši nelabvēlīgā situācijā nonāk mazkvalificēti bezdarbnieki, kam ir zemi ienākumi un kuri ir pakļauti arī būtiskam emigrācijas riskam. 

Tāpat sarežģīts uzdevums, veidojot sadarbību vai konkurenci ar citiem pakalpojumu sniedzējiem elastīga darba tirgus apstākļos, ir nodrošināt esošo darbinieku nodarbinātības aizsardzību, tas ir, neaizvietošanu ar atbalsta programmu dalībniekiem, tādējādi novēršot darba tirgu deformējošus efektus.

Par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu

Latvijā turpinās sabiedrības novecošanās, ko raksturo zema dzimstība un vidējā mūža ilguma pieaugums. Kopš 1991.gada iedzīvotāju dabiskais pieaugums saglabājas negatīvs. Summārais dzimstības koeficients pēdējos gados līdz 2008.gadam bija pakāpeniski pieaudzis (no 1,237 2000.gadā līdz 1,453 2008.gadā), bet 2009.gadā tas samazinājās līdz 1,319 un tas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES. Pēdējos gadus ir pieaudzis paredzamais mūža ilgums gan jaundzimušajiem, gan virs darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem, un ilgtermiņā demogrāfiskās prognozes liecina, ka paredzamā mūža ilguma palielināšanās turpināsies, kas arvien vairāk pastiprinās iedzīvotāju novecošanos. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2009.gadā Latvijā vidējais paredzamais mūža ilgums vīriešiem no dzimšanas bija 68,3 gadi, sievietēm - 78,1 gads. Savukārt vīriešiem paredzamais mūža ilgums 60 gadu vecumā bija 16,1 gads, bet 65 gadu vecumā 13,3gadi, sievietēm attiecīgi: 22,0 gadi un 18,1 gads.

Latvijai ir bijusi un tuvāko gadu periodā būs salīdzinoši labvēlīga demogrāfiskā situācija, bet tālākā perspektīvā šī situācija ievērojami mainīsies, jo mazskaitliskās 1990-to gadu sākumā dzimušās paaudzes sasniegs darbspējas vecumu, bet skaitliski lielākās 1950.-1960.gados dzimušās kohortas sasniegs pensijas vecumu. Ekonomiskā krīze kopsolī ar sabiedrības novecošanos ir nopietns risks sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitātei ne tikai pašlaik, bet arī tālākajos gados.

Ekonomiskās krīzes un sabiedrības novecošanas rezultātā samazinājās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas speciālajā budžetā, kā arī pieauga pensionāru skaits, tāpēc ir apdraudēta pensiju sistēmas ilgtspēja un ir nepieciešams pielāgot sociālās apdrošināšanas un pensiju sistēmu mūsdienu izaicinājumiem. Turpinot darbu pie valsts sociālās apdrošināšanas, t.sk. pensiju sistēmas, ilgtspējas nodrošināšanas, Latvijā ir izstrādāta un 2010.gada 17.novembrī Ministru kabinetā atbalstīta Koncepcija par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā (turpmāk - koncepcija). Koncepcijas izstrādes gaitā tika novērtēts, ka radikālas reformas Latvijai nav nepieciešamas un sociālās apdrošināšanas sistēmas pamatprincipi nav jāmaina, bet ir nepieciešams veikt nopietnas korekcijas gan sistēmas pašreizējās situācijas uzlabošanai, gan finanšu ilgtspējas nodrošināšanai.

Lai veicinātu iedzīvotāju aktīvu novecošanu, sekmējot sistēmas ilgtspēju un pensiju pietiekamību, Labklājības ministrija ir izstrādājusi grozījumus likumā „Par valsts pensijām", paredzot pensionēšanās vecuma pakāpenisku paaugstināšanu no 2016.gada, ik gadu to paaugstinot par pusgadu, līdz 2021.gadā tas sasniegs 65 gadus. Pakāpeniska pensionēšanās vecuma paaugstināšana bija paredzēta, jau uzsākot pensiju reformu. Vienlaikus ar vispārējā pensionēšanās vecuma paaugstināšanu pakāpeniski palielināsies arī pensionēšanās vecums tām personām, kurām šobrīd saskaņā ar likumu „Par valsts pensijām" ir tiesības pensionēties 5 gadus pirms vispārējā pensionēšanās vecuma, ja izpildīti pārējie nosacījumi tiesību iegūšanai (t.i., piecu un vairāk bērnu vecākiem, bērna invalīda vecākiem, politiski represētajām personām, Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem).

Lai veicinātu iedzīvotājus godīgi veikt sociālās iemaksas un tādējādi mazinātu ēnu ekonomiku un palielinātu savas pensijas apmēru, iepriekš minētie grozījumi arī paredz paaugstināt nepieciešamo minimālo apdrošināšanas stāžu līdz 15 gadiem, sākot ar 2016.gadu (vienlaikus ar pensionēšanās vecuma paaugstināšanu), nosakot tiesības uz valsts garantēto (minimālo) pensijas apmēru, ja apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 20 gadiem, sākot ar 2021.gadu.

Saskaņā ar likumu „Par valsts pensijām" vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs ne tikai no apdrošināšanas stāža un veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet arī no vecuma, kad cilvēks aiziet pensijā. Ejot pensijā vēlāk, vidējais prognozējamais mūža ilgumu pēc aiziešanas pensijā ir mazāks, līdz ar to palielinās arī vecuma pensijas apmērs.