gerbonis
Labklājības ministrija
Vājredzīgajiem - Lielie burti
  •  
  •  
  •  

  • Par adopciju

METODISKIE IETEIKUMI
BĀRIŅTIESĀM UN PAGASTTIESĀM
PAR ADOPCIJU

Adopcijas tiesiskos pamatus Latvijā nosaka Civillikums (162.-176. panti), likums "Par bāriņtiesām un pagasttiesām" un Bērnu tiesību aizsardzības likums, bet adopcijas kārtību reglamentē 2003. gada 11.marta Ministru kabineta noteikumi Nr.111 "Adopcijas kārtība".

Latvijas likumdošana paredz iespēju adoptēt gan bērnus, gan pilngadīgas personas. Atbilstoši grozījumiem Civillikuma ģimenes tiesību daļā no 2003.gada 1.janvāra  pilngadīgu personu adopcija iespējama tikai ne vēlāk kā divus gadus pēc adoptējamā pilngadības sasniegšanas.

Tā kā bāriņtiesu un pagasttiesu (turpmāk- bāriņtiesu) praksē daudz biežāk nākas risināt ar bērnu adopciju saistītos jautājumus,  šajos ieteikumos aplūkoti jautājumi, kas saistīti ar bērna adopcijas priekšnosacījumiem, adoptētāja ģimenes izpēti, lēmumiem, kas bāriņtiesai jāpieņem, risinot adopcijas jautājumus.

Bāriņtiesas veicamās darbības adopcijas procesā:

1.  Piekrišanas adopcijai noformēšana.

Piekrišanu adopcijai nepieciešams saņemt no bērna vecākiem, aizbildņa (ja bērnam nodibināta aizbildnība) un adoptējamā, ja viņš sasniedzis 12 gau vecumu.

Savu piekrišanu adopcijai pilngadīgās personas var izteikt bāriņtiesā. Ja piekrišana adopcijai nav izteikta bāriņtiesā, tai jābūt notariāli apliecinātai. Slimnīcu galvenie ārsti nav tiesīgi apstiprināt piekrišanu adopcijai. Tad, ja māte pēc dzemdībām vēlas jaundzimušo atstāt slimnīcā un atsakās par viņu rūpēties, slimnīcai nekavējoties par to jāziņo mātes dzīvesvietas bāriņtiesai un, sastādot aktu par veselības aprūpes iestādē pamestu bērnu, tas jāpārved uz bērnu bāreņu aprūpes centru.

Bāriņtiesai, saņemot informāciju par slimnīcā pamestu bērnu, jāuzmeklē bērna māte, vispirms jānoskaidro iemesli, kāpēc viņa atteikusies par bērnu rūpēties, cenšoties kopīgi atrast iespējamos problēmas risinājumus un tikai tad, ja tas nav iespējams un māte savus nodomus nemaina, jānoformē piekrišana adopcijai, brīdinot par šīs piekrišanas sekām. Īpaši svarīgi tas ir tajos gadījumos, kad bērna māte ir nepilngadīga un viens no atteikuma iemesliem ir bērna tēva un tuvinieku nelabvēlīgā attieksme pret bērna piedzimšanu un atteikšanās atbalstīt jauno māti.

Civillikuma 169.panta 2.daļa nosaka, ka mātes piekrišana viņas bērna adopcijai nedrīkst tikt akceptēta ātrāk kamēr nav pagājušas 6 nedēļas kopš dzemdībām). Tātad, noformējot mātes piekrišanu jaundzimuša bērna adopcijai, jāpārliecinās, vai kopš dzemdībām ir pagājis noteiktais laiks. Ja šis laiks ir mazāks par 6 nedēļām, mātei tiek dota iespēja vēlreiz rūpīgi visu pārdomāt un lēmumu par piekrišanu adopcijai pieņemt tad, kad viņa ir spējusi atgūties no dzemdībām un rūpīgi visu pārdomāt, kā arī saņēmusi informāciju par iespējām saņemt palīdzību un atbalstu bērna audzināšanā.

Ja bērna māti nav iespējams atrast, bērnu iespējams adoptēt, pamatojoties uz Civillikuma 169. panta 3. daļā noteikto, jo nav zināma tās personas dzīvesvieta, kuras piekrišana ir vajadzīga.

Tajos gadījumos, kad jaundzimušā bērna vecāki devuši piekrišanu adopcijai,  bāriņtiesai tūlīt pēc tam jāpieņem lēmums par aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem.

Ja aizgādību realizē viens no vecākiem un otrs bez svarīga iemesla nedod atļauju adoptēt, atļauju var dot adoptējamā dzīvesvietas bāriņtiesa. Lai varētu lemt par šādas atļaujas došanu, bāriņtiesai noteikti jāuzklausa tā vecāka viedoklis, kurš atsakās piekrist adopcijai. Ja šis vecāks dzīvo citas pašvaldības teritorijā, bāriņtiesas priekšsēdētājs pirms tiesas sēdes nozīmēšanas var lūgt  attiecīgās pašvaldības bāriņtiesu apsekot šā cilvēka dzīves apstākļus un noskaidrot iemeslus, kāpēc viņš nepiekrīt adopcijai. Arī šādā gadījumā uz tiesas sēdi aicināmi abi vecāki. Bāriņtiesas sēdē rūpīgi izvērtējami iemesli, kāpēc cilvēks nepiekrīt adopcijai, kā arī tas, vai viņš atbilstoši savām iespējām ir piedalījies bērna audzināšanā, maksājot uzturlīdzekļus, tiekoties ar bērnu, interesējoties par viņa attīstību.   

Ja nav zināma viena vai abu vecāku dzīvesvieta,  adopcija ir iespējama bez vecāku piekrišanas, taču tad bāriņtiesa nepieņem atsevišķu lēmumu par atļauju adoptēt, kā tas bija iepriekš minētajā gadījumā, bet savā lēmumā par to, ka adopcija ir bērna interesēs, norāda to, ka vecāku dzīvesvieta nav zināma, minot, kādi dokumenti to apliecina. Tiesa, lemjot par adopcijas apstiprināšanu, izvērtēs, vai ir pamats atbrīvot puses no adopcijas piekrišanas apliecinājuma.

Vecāku piekrišana bērna adopcijai nav nepieciešama arī šādos gadījumos:

1.  vecākiem ar tiesas spriedumu atņemts aizgādības tiesības,

2.  vecāki atzīti par rīcības nespējīgiem.

Civillikuma 167. pants nosaka, ka aizbildnis nevar adoptēt savu aizbilstamo, kamēr nav devis norēķinu un atbrīvots no aizbildņa pienākumu pildīšanas. Tas nozīmē, ka vispirms jāatbrīvo aizbildnis, lai viņš varētu sākt kārtot adopciju, bet bērnam jāieceļ cits aizbildnis uz laiku, kamēr tiek nokārtota adopcija.

Pilngadīgie adopcijas dalībnieki piekrišanu adopcijai izsaka savas dzīvesvietas bāriņtiesā, un tā noformējama atbilstoši Ministru kabineta noteikumu "Adopcijas kārtība" 1.pielikumam.

Adoptējamā bērna piekrišana adopcijai noformējama atbilstoši minēto noteikumu 2.pielikumam.

Civillikuma 169. panta 1.daļa norāda, ka paša adoptējamā bērna piekrišana adopcijai nepieciešama tikai no 12 gadu vecuma. taču, risinot gan adopcijas, gan citus jautājumus, kas skar bērnu intereses, bāriņtiesām savā darbā pirmām kārtām jāvadās no ANO bērna tiesību konvencijas 12. pantā noteiktā, ka bērnam ir tiesības paust uzskatus visos jautājumos, kas skar bērnu, pie tam bērna uzskatiem tiek veltīta pienācīga uzmanība atbilstoši tā vecumam un brieduma pakāpei. ANO konvencija nesaista šīs tiesības ar kādu noteiktu vecumu, tātad bērna viedokli jācenšas noskaidrot visos gadījumos, kad vien bērns spēj to formulēt, arī pirms 12 gadu vecuma sasniegšanas. Bērna viedokli var fiksēt apsekošanas aktā vai sarunas protokolā.           

2.  Personas, kura vēlas adoptēt, pieteikuma pieņemšana un ģimenes izpēte.

Ģimene vai persona, kas vēlas adoptēt bērnu, ar pieteikumu griežas savas dzīvesvietas bāriņtiesā.

Pieteikumā jānorāda:

  • adopcijas motīvi,
  • vēlamais adoptējamo skaits, vecums un dzimums,
  • adoptētāja reliģiskā pārliecība, ja tāda ir.

Pieteikumam jāpievieno:

  • laulības apliecības kopija, ja adoptētājs ir laulībā,
  • dokuments, kas apliecina laulības šķiršanu, ja laulība šķirta,
  • izziņa par nodrošinājumu ar dzīvojamo platību,
  • dzīves apraksts (CV),
  • izziņa par adoptētāja veselības stāvokli.

Ja bērns jau dzīvo adoptētāja ģimenē, bāriņtiesa, norādot to lēmumā par adopciju, var atbrīvot adoptētāju no pienākuma iesniegt atsevišķus dokumentus, taču arī šajos gadījumos adoptētājam obligāti jāiesniedz pieteikums un laulības apliecības kopija, ja adoptētājs ir laulībā vai dokuments, kas apliecina laulības šķiršanu, ja laulība šķirta.

Bāriņtiesai noteikti jāpieprasa informācija par Sodu reģistrā iekļautajām ziņām attiecībā uz adoptētāju. Pieprasījums adresējams Iekšlietu ministrijai.

Ministru kabineta noteikumi "Adopcijas kārtība" nosaka, ka ģimenes izpēte veicama ne mazāk kā 6 mēnešus. Izņēmuma gadījumos bāriņtiesa ģimenes izpēti drīkst veikt īsākā laikā. Tādā gadījumā lēmumā par personas atzīšanu par adoptētāju jānorāda motīvi, kāpēc bijis iespējams īsākā laikā veikt ģimenes izpēti. Tas būtu iespējams, piemēram, gadījumos, kad viens no laulātajiem adoptē otra laulātā bērnu, un ģimenē jau izveidojušās stabilas vecāku- bērnu attiecības.

Šajā laikā noteikti ir jānotiek sarunām ar iespējamiem adoptētājiem gan bāriņtiesā, gan adoptētāju dzīvesvietā, lai varētu izvērtēt viņu atbilstību, spējas kļūt par labiem vecākiem- noskaidrotu uzskatus par bērnu audzināšanu, prasmes risināt konfliktus, ģimenes tradīcijas brīvā laika pavadīšanā. Nepieciešams izpētīt arī, kādas attiecības ir adoptētājiem savā starpā, ar viņu vecākiem, ar citiem ģimenes locekļiem, draugiem. Svarīgi noskaidrot, no kādas ģimenes nāk katrs no adoptētājiem, kāds attiecības bijušas viņu ģimenēs. Noteikti nepieciešams iesaistīt ģimenes izpētē arī citus speciālistus-psihologu, profesionālu sociālo darbinieku, kas novērtētu šo cilvēku personību, emocionālo stabilitāti, spēju uzņemties atbildību par bērnu.

Izvērtējot iespējamos adoptētājus, pirmām kārtām jānovērtē, vai viņi atbilst Civillikumā izvirzītajām prasībām: ir rīcības spējīgi un sasnieguši vismaz 25 gadu vecumu. Grozījumi Civillikumā paredz, ka izņēmuma gadījumos, kad adoptē otra laulātā bērnu, adoptētāja minimālo vecuma robežu var samazināt. Tomēr arī tādos gadījumos, adoptētājs nedrīkst būt jaunāks par 21 gadu.

Tā kā patlaban ir ļoti populāras tādas attiecības, kad cilvēki nereģistrē laulību, bet dzīvo kopā un viņiem ir kopīga saimniecība, tad svarīgi atcerēties, ka Latvijā personas, kas savā starpā neatrodas laulībā, nevar adoptēt vienu un to pašu bērnu.

Savukārt laulātie bērnu adoptē kopīgi. Atbilstoši grozījumiem Civillikumā tagad laulātais viens pats bērnu var adoptēt tikai tad, ja otrs laulātais ir rīcības nespējīgs (tātad nevar adoptēt) vai ir pazudis.

Adoptētāji jābrīdina par to, ka izvēloties bērnu adopcijai, jāraugās, lai būtu vismaz 18 gadu vecuma starpība ar adoptējamo. Civillikums tagad atļauj šo vecuma starpību samazināt līdz 16 gadiem, ja adoptē otra laulātā bērnu vai adoptē brāļus vai māsas..

Nākošais solis iespējamo adoptētāju izvērtēšanas procesā ir sekojošu faktoru izvērtēšana:

vecums - pirmām kārtām jāpārliecinās, vai adoptētāji sasnieguši likumā noteikto vecumu, tad jāizvērtē, vai adoptētāju vecums atbilst bērna bioloģisko vecāku vecumam (ņemot vērā to, kāda vecuma bērnu vēlas adoptēt).

veselība (fiziskā un garīgā) - jāpārliecinās, vai adoptētājam nav kāda infekcijas slimība, kas varētu apdraudēt bērna veselību- piemēram, tuberkuloze atklātā formā, seksuāli transmisīvas saslimšanas, tāpat jānoskaidro, vai adoptētājam nav citu, nopietnu veselības problēmu, kas varētu ietekmēt iespējas uzņemties atbildību par bērnu un aprūpēt viņu- smagas sirds un asinsvadu slimības, psihiskas saslimšanas u.c.

adopcijas motivācija - svarīgi novērtēt, vai adoptētājs ar adopciju vēlas palīdzēt kādam, ir gatavs uzņemties atbildību un ir gatavs pieņemt adoptējamo bērnu tādu, kāds viņš ir, vai arī adopcija ir līdzeklis, lai risinātu savas personīgās problēmas. Tas, ka ģimenē laulātajiem nevar būt savi bērni, bieži tiek minēts kā vienīgais adopcijas motīvs, taču bāriņtiesai, izvērtējot motivāciju, arī šajā gadījumā  jācenšas noskaidrot dziļākie iemesli, precizējot, kādas ir šo cilvēku gaidas attiecībā uz bērnu un viņu priekšstats par izmaiņām, ko bērna ienākšana ģimenē nesīs sev līdz. Jāatzīmē, ka cilvēki paši ļoti bieži skaidri neapzinās šos slēptos motīvus un tos var noskaidrot tikai vairākās sarunās, ja nepieciešams, lūdzot palīgā psihologu,

ģimenes locekļu savstarpējās attiecības - jāpārliecinās, vai ģimenē cilvēki viens pret otru izturas ar cieņu, vai laulātie ir vienoti uzskatos par adopcijas nepieciešamību. Adopcija nav pieļaujama ģimenēs, kurās laulāto starpā bieži ir konflikti un nesaskaņas,

emocionālais briedums - emocionāli nobriedušu personību raksturo:

  • spēja uzņemties atbildību par bērnu,
  • spēja saņemt un dot mīlestību,
  • emocionālā stabilitāte,
  • seksuālo lomu pieņemšana,
  • elastība,
  • pašcieņa,
  • spēja pārvarēt vilšanos, risināt problēmas.

Protams, šos  personības aspektus ir grūti objektīvi novērtēt. Tomēr, gan sarunās ar adoptētājiem, gan apsekošanas laikā, tiekoties un runājot ar cilvēkiem, kas adoptētājus labi pazīst, vajadzētu pievērst uzmanību arī šiem aspektiem, kā arī noteikti izmantot psihologa palīdzību,

finansiālā stabilitāte - jānovērtē gan tas, vai ģimenes rīcībā patlaban  ir pietiekoši līdzekļu, lai nodrošinātu bērnam pilnvērtīgu aprūpi un audzināšanu, gan arī tas, vai šie ienākumu avoti ir stabili un vai adoptētāji līdzekļus izmanto racionāli,

nodarbinātība - jāpārliecinās, vai nodarbinātības raksturs (ilgstoši komandējumi, darbs maiņās) netraucēs rūpēties par bērnu. Ja šādas vai līdzīgas problēmas ir, kopīgi ar adoptētājiem jāmeklē to iespējamie risinājumi,

dzīves apstākļi - apsekojot jānoskaidro, vai dzīvoklī vai mājā, kur dzīvo adoptētāji, ir pietiekoša dzīvojamā platība, lai tur ienāktu vēl kāds ģimenes loceklis, vai tas atbilst sanitārajām normām, tiek uzturēts tīrībā un kārtībā. Ar adoptētājiem jāpārrunā arī bērnam nepieciešamo pakalpojumu- veselības aprūpes, izglītības u.c. pieejamība dzīves vietā,

reliģiskā pārliecība- jānoskaidro, vai adoptētājiem tāda ir un vai tā var ietekmēt adoptētāju attiecības ar adoptētajiem bērniem.

Veicot ģimenes izpēti, tiekoties ar cilvēkiem, kuri griezušies ar pieteikumu par adopciju bāriņtiesā, vajadzētu ar iespējamiem adoptētājiem pārrunāt to, vai viņi vēlas saglabāt adopcijas noslēpumu.

Protams, ja adoptētāji vēlas saglabāt adopcijas faktu noslēpumā no apkārtējiem, tas ir jārespektē, taču tad, ja adoptētāji vēlas slēpt adopciju arī no paša adoptējamā bērna, vajadzētu paskaidrot sarežģījumus, ko šāda slēpšana un meli, kas līdz ar to ienāks ģimenes attiecībās, var izraisīt.

Speciālisti (psihologi, sociālie darbinieki) uzskata, ka savlaicīga un pareiza adopcijas fakta pastāstīšana adoptētajam bērnam  mazina krīzes rašanās iespēju bērna un adoptētāju starpā. Ir secināts, ka ir svarīgi, lai bērns par adopciju uzzinātu, cik agri vien iespējams un lai par to pastāstītu paši adoptētāji. Var ieteikt adoptētājiem vārdu "adopcija" izmantot jau agrā bērnībā (3-4) gadu vecumā, kaut arī bērnam tas vēl ir ļoti sarežģīts jēdziens, taču viņš jau pierod pie tā.

Beidzoties 6 mēnešu termiņam, bāriņtiesas locekļi un speciālisti, kas veikuši ģimenes izpēti, sagatavo ģimenes izpētes materiālu apkopojumu un savu atzinumu par to, vai ģimene var būt par adoptētājiem.

Tad, kad ģimenes izpēte ir pabeigta, tiek nozīmēta bāriņtiesas sēde. Slēgtās bāriņtiesas sēdes laikā jāizvērtē ģimenes izpētes materiāli, jāpārliecinās, vai adoptētājs atbilst visām likumā noteiktajām prasībām, par kurām sīkāk rakstīts iepriekš, un jāpieņem lēmums par to, vai personu atzīt vai neatzīt par adoptētāju. Lēmuma konstatējošajā daļā jāatspoguļo tas, vai persona atbilst likumā noteiktajām prasībām, vai tai ir atbilstoša motivācija, spējas un īpašības,  un vai ir pamats uzskatīt, ka starp viņu un adoptējamo veidosies vecāku un bērnu attiecības. Lēmumā noteikti jānorāda tas, cik, kāda vecuma un dzimuma bērnus adoptētājam atļauts adoptēt.

Gadījumos, kad bērnu adoptē viena vecāka laulātais vai persona, ar kuru bērnam jau izveidojušās vecāku- bērnu attiecības (piemēram, aizbildnis), adoptētājs vienlaikus ar jau minētajiem dokumentiem, iesniedz bāriņtiesā arī bērna dzimšanas apliecības kopiju, izrakstu no bērna medicīniskajiem dokumentiem un dokumentu, kas apliecina vecāku piekrišanu adopcijai vai dokumentu, kas apliecina, ka:

  • vecākiem atņemtas aizgādības tiesības,
  • vecāki miruši,
  • vecāku dzīvesvieta nav zināma.

Šādos gadījumos bāriņtiesa pēc ģimenes izpētes veikšanas lemj vienlaikus par personas atzīšanu par adoptētāju un par to, ka adopcija ir bērna interesēs.

Ja bāriņtiesa lemj, ka personu nevar atzīt par adoptētāju, lēmuma konstatējošajā daļā jāparāda iemesli, kāpēc ir pamats uzskatīt, ka personai nav vajadzīgo spēju, lai izaudzinātu bērnu.

3. Informācija par adoptējamiem bērniem.   

Saņemot bāriņtiesas lēmumu par to, ka persona atzīta par adoptētāju, tā iegūst tiesības Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātā (turpmāk- sekretariātā) iepazīties ar informāciju par adoptējamiem bērniem. Šo informāciju adoptētājs var saņemt sekretariāta adopcijas nodaļā, kas atrodas Rīgā,  Basteja bulvārī 14.

Ziņas par adoptējamiem bērniem sekretariātam sniedz gan ārpusģimenes aprūpes iestādes, gan bāriņtiesas. Bāriņtiesas pienākums ir pārliecināties, vai sekretariātā ir informācija par visiem attiecīgās pašvaldības adoptējamiem bērniem, tajā skaitā arī par bērniem, kas atrodas audžuģimenēs vai aizbildnībā. Lai varētu adoptēt bērnu, kuram iecelts aizbildnis, nepieciešams saņemt aizbildņa piekrišanu adopcijai.

Sekretariātā adoptētājam iespējams iepazīties ar informāciju par bērna veselības stāvokli (sīkas ziņas par grūtniecības norisi, dzemdībām, bērna agrīno attīstību, slimībām, ārstu- speciālistu slēdzieniem), vecāku sociālās situācijas raksturojumu un iemesliem, kādēļ bērns nonācis ārpusģimenes aprūpē, kā arī redzēt bērna fotogrāfiju.

Sekretariāts izsniedz adoptētājam norīkojumu, kas dod tiesības adoptētājam personiski iepazīties ar adoptējamo bērnu.

4.Bērna nodošana adoptētāja aprūpē.

Sekretariāta  norīkojums dod tiesības adoptētājam personīgi iepazīties ar bērnu ārpusģimenes aprūpē.

Ārpusģimenes aprūpes iestādes vadītājs iepazīstina adoptētāju ar konkrēto bērnu, kas minēts norīkojumā, un viņa dokumentiem. Adoptētājam ir tiesības 10 dienu laikā apciemot bērnu iestādē. Šajā laikā adoptētājam jāpieņem lēmums par to, vai viņš vēlas šo bērnu ņemt savā aprūpē un uzraudzībā.

Ja adoptētājs vēlas bērnu ņemt savā aprūpē un uzraudzībā, viņš griežas ar iesniegumu savas dzīvesvietas bāriņtiesā, kur uzrāda sekretariāta norīkojumu. Pēc šāda iesnieguma saņemšanas bāriņtiesa nekavējoties lemj par bērna nodošanu adoptētāja aprūpē un uzraudzībā. Ja bāriņtiesa uzskata par nepieciešamu, tā var uzaicināt uz sēdi ārpusģimenes aprūpes iestādes pārstāvi, lai noskaidrotu, kā noritējusi adoptētāja un adoptējamā kontaktēšanās iestādē.

Lēmumā nepieciešams norādīt aprūpes termiņu, kas nedrīkst būt garāks par 6 mēnešiem. Minimālais aprūpes termiņš normatīvajos aktos nav noteikts. Bāriņtiesai, nosakot aprūpes termiņu, jāvadās no apsvērumiem, cik ilgs laiks tai būs nepieciešams, lai varētu novērtēt, ka starp adoptētāju un adoptējamo veidojas vecāku un bērnu attiecības. Jo jaunāks bērns tiek adoptēts, jo ātrāk iespējams veikt izvērtēšanu.

Bāriņtiesas lēmums par bērna nodošana adoptētāja aprūpē un uzraudzībā dod tiesības adoptētājam ņemt bērnu pie sevis uz mājām.

Ārpusģimenes aprūpes iestādes vadītājs izdara atzīmi bērna personas lietā par bērna nodošanu adoptētāja aprūpē un uzraudzībā un nekavējoties informē par to adoptētāja dzīvesvietas bāriņtiesu, kā arī nosūta adoptētāja dzīvesvietas bāriņtiesai bērna dokumentus:

  • dzimšanas apliecības kopiju,
  • izrakstu no bērna medicīniskajiem dokumentiem,
  • dokumentu, kas apliecina vecāku piekrišanu adopcijai vai
  • dokumentu, kas apliecina, ka:
    • vecākiem atņemtas aizgādības tiesības,
    • vecāki miruši,
    • vecāku dzīvesvieta nav zināma.

Ārpusģimenes aprūpes iestāde izmaksā adoptētājam naudas summu, kas paredzēta bērna uzturam iestādē.

Adoptētāja pienākums ir nodrošināt bērnam aprūpi un uzraudzību, taču pārējos aizgādības jautājumus, piemēram, pārstāvību personiskajās un mantiskajās attiecībās,  nodrošina ārpusģimenes aprūpes iestādes vadītājs, turpinot pildīt aizbildņa pienākumus, sadarbībā ar bāriņtiesu.

Aprūpes laikā, bāriņtiesai jāveic ģimenes izpēte, novērtējot, vai adopcija adoptētāja ģimenē ir bērna interesēs. Ģimenes izpētes laikā tiek izvērtētas:

  • adoptētāja un bērna personība,
  • adoptētāja mājokļa un saimniecības īpatnības,
  • adoptētāja spēja izaudzināt bērnu,
  • adoptētāja un bērna savstarpējā piemērotība,
  • adoptētāja un bērna reliģiskā pārliecība, ja tāda ir.

Lai to varētu izdarīt, bāriņtiesai regulāri jāapseko adoptētāja ģimene, pieaicinot arī tos speciālistus, kuri piedalījās ģimenes izpētē pirmajā posmā, kad tika lemts par personas atzīšanu par adoptētāju.

Laikā, kad bērns atrodas adoptētāja aprūpē, bet vēl nav adoptēts, bāriņtiesai jāuzņemas ļoti liela atbildība par to, lai bērna aprūpes un uzraudzības nodrošināšana tiktu kontrolēta.

Aprūpes termiņa beigās bāriņtiesas darbinieki un speciālisti, kas veica ģimenes izpēti, sagatavo atzinumu par to, vai adopcija konkrētajā ģimenē ir bērna interesēs.

Tad, kad ģimenes izpēte ir pabeigta, tiek nozīmēta bāriņtiesas sēde. Slēgtās bāriņtiesas sēdes laikā jāizvērtē ģimenes izpētes materiāli, lai varētu pieņemt lēmumu par adopciju. Uz šo sēdi noteikti uzaicināms ārpusģimes aprūpes iestādes pārstāvis, taču jāņem vērā, ka pārstāvis var izteikt savu viedokli par adopciju, taču viņa piekrišana adopcijai nav nepieciešama.

Lēmumā par adopcija jāparāda, ka ģimenes izpētes laikā ir izvērtēti visi iepriekš minētie faktori un ka izpētes veikšanā piedalījušies gan bāriņtiesas darbinieki, gan citi speciālisti, jānorāda laiks, cik ilgi bērns atradies adoptētāja aprūpē.

Ja bāriņtiesas lēmums par adopciju ir pozitīvs, tā var tajā pašā lēmumā pagarināt aprūpes un uzraudzības termiņu līdz adopcijas apstiprināšanai tiesā, lai bērns varētu palikt adoptētāja ģimenē.

Ja bāriņtiesas lēmums ir negatīvs, tā nodrošina bērnam ārpusģimenes aprūpi audžuģimenē, pie aizbildņa, vai, ja tas nav iespējams, nogādā bērnu atpakaļ ārpusģimenes aprūpes iestādē. Bāriņtiesai ir tiesības šādi rīkoties arī pirms aprūpes termiņa beigām, ja atrašanās adoptētāja ģimenē var apdraudēt bērnu.    

5.Adopcijas apstiprināšana tiesā.

Ja bāriņtiesas lēmums bijis pozitīvs, adoptētājs griežas ar pieteikumu par adopcijas apstiprināšanu tiesā.

Pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā, adoptētājs iesniedz ārpusģimenes aprūpes iestādes vadītājam  tiesas sprieduma norakstu un saņem bērna dzimšanas apliecības oriģinālu.

Ārpusģimenes aprūpes iestādes vadītājs paziņo par adopciju adoptētāja dzīvesvietas bāriņtiesai un bāriņtiesai, kas pieņēmusi lēmumu par bērna ievietošanu iestādē.

Pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā bāriņtiesa vēl divus gadus kontrolē adopciju, apsekojot adoptētāju ģimeni. Apsekošana veicama pēc nepieciešamības, taču ne retāk kā 4 reizes pirmajā gadā pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā un vismaz divas reizes otrajā gadā.

6.Adopcija uz ārvalstīm.

Adopcija uz ārvalstīm pieļaujama tikai tad, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bārenim vai bez vecāku gādības palikušajam bērnam iespēju augt ģimenē. Tas ir vienīgais kritērijs, kas jāņem vērā, lai varētu pieņemt lēmumu par to, ka bērns adoptējams uz ārvalstīm.

Bērnu var adoptēt uz ārvalstīm tikai tad, ja bāriņtiesa pieņēmusi par to īpašu lēmumu. Lai varētu atļaut bērnu adoptēt uz ārvalstīm, bāriņtiesai jāizvērtē:

1. bērna iespējas atgriezties pie bioloģiskajiem vecākiem un augt savā ģimenē,

2. iespējas tikt adoptētam Latvijā,

3. iespējas nodibināt aizbildnību.

Lēmumā jāatspoguļo situācija bioloģiskajā ģimenē (piemēram,

tiesas spriedums par aizgādībās tiesību atņemšanu vecākiem noteikti liecina, ka bērns nevar atgriezties pie vecākiem), jāparāda, ka neviens adoptētājs Latvijā nav vēlējies šo bērnu adoptēt (šādu informāciju var sniegt sekretariāts vai ārpusģimenes aprūpes iestāde) un ka nav bijis iespējams atrast aizbildni.

Bērna veselības stāvoklim nav izšķirošas nozīmes, lemjot par adopciju uz ārvalstīm, taču lēmumā tomēr nepieciešams to raksturot, ja veselības stāvoklis ir bijis par iemeslu tam,  kāpēc bērnam nav bijis iespējams nodrošināt aprūpi ģimenē Latvijā.

Ārvalstnieks vai ārvalstīs dzīvojoša persona pieteikumu adopcijai un nepieciešamos dokumentus iesniedz sekretariātā,  kur tiek novērtēta to atbilstība normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

Sekretariāts izsniedz ārvalstu adoptētājam norīkojumu, kas ļauj personīgi iepazīties ar adoptējamo bērnu.

Kad ārvalsts adoptētājs ārpusģimenes aprūpes iestādē personiski iepazinies ar bērnu un pieņēmis lēmumu par bērna ņemšanu aprūpē un uzraudzībā, viņš griežas ar iesniegumu un iesniedz sekretariāta norīkojumu tajā bāriņtiesā, kas pieņēmusi lēmumu par bērna ievietošanu ārpusģimenes aprūpes iestādē. Lemjot par bērna nodošanu adoptētāja aprūpē un uzraudzībā, bāriņtiesa nosaka aprūpes kārtību:
  • aprūpes termiņu,
  • aprūpes vietu.

Aprūpes termiņš nosakāms, vadoties pēc tiem pašiem principiem kā vietējā adopcijā.

Aprūpes vieta nosakāma, ņemot vērā adoptētāja nodomus un arī bāriņtiesas iespējas veikt ģimenes izpēti, taču tā var būt tikai Latvijas teritorijā.

Ja adoptētājs ar bērnu aprūpes laikā uzturēsies citas bāriņtiesas darbības teritorijā, bāriņtiesa var vai nu pati  apsekot ģimeni, vai arī rakstiski lūgt to darīt tai bāriņtiesai, kuras teritorijā atradīsies adoptētāji ar bērnu. Tādā gadījumā bāriņtiesa, kura būs apsekojusi un veikusi ģimenes izpēti, sagatavos savu atzinumu, bet lēmumu par adopciju pieņems tā bāriņtiesa, kas pieņēmusi lēmumu par ievietošanu ārpusģimenes aprūpes iestādē.

Ārpusģimenes aprūpes iestādes vadītājs par to, ka bērns nodots adoptētāja aprūpē, informē sekretariātu un bāriņtiesu, ar kuras lēmumu bērns ievietots iestādē, kā arī nosūta bērna dokumentus, izņemot dzimšanas apliecības oriģinālu, bāriņtiesai.

Sekretariāts nosūta bāriņtiesai ārvalsts adoptētāja iesniegto dokumentu vienu eksemplāru.

Tā kā bāriņtiesa ir pašvaldības izveidota aizbildnības uz aizgādnības iestāde, atbilstoši Valsts valodas likumā noteiktajam, tā strādā valsts valodā un tai nav jānodrošina tulka pakalpojumi personām, kuras valsts valodu nesaprot. Ja nepieciešams, tulka pakalpojums tad nodrošina pati persona.

Aprūpes termiņa beigās bāriņtiesa sagatavo atzinumu par to, vai adopcija ārvalsts adoptētāja ģimenē ir bērna interesēs un pieņem atbilstošu lēmumu. Arī ārvalsts adoptētājs var lūgt bāriņtiesu pagarināt aprūpes termiņu līdz adopcijas apstiprināšanai tiesā.

Bāriņtiesa, izsniedzot lēmumu ārvalsts adoptētājam, izsniedz tam arī adopcijas dokumentus, atstājot lietā to apliecinātas kopijas.

Bāriņtiesai lēmums nekavējoties jānosūta sekretariātam.

7. Kopsavilkums

 Adopcijas process ir vienkāršots, koncentrējot visas ar adopciju saistītās funkcijas no Tieslietu ministrijas un Labklājības ministrijas vienā institūcijā- sekretariātā. Atbilstoši izmaiņām adopcijas kārtībā ievērojami palielinājusies bāriņtiesu loma adopcijas procesā. Lielāka uzmanība bāriņtiesai jāpievērš ģimenes izpētei, 6 mēnešu laikā, piesaistot arī citus speciālistus, izvērtējot piemērotību adopcijai. Lēmumu par to, ka adopcija konkrētajā ģimenē ir bērna interesēs, bāriņtiesa pieņem tikai tad, ja  bērns ir atradies adoptētāja aprūpē pietiekoši ilgu laiku, lai varētu konstatēt, ka ir pamats uzskatīt, ka starp adoptētāju un bērnu veidosies patiesas vecāku un bērnu attiecības. Aprūpes laiku bāriņtiesa nosaka katrā gadījumā individuāli, taču tas nedrīkst pārsniegt 6 mēnešus.

Ja adoptējamam bērnam nav iespējams nodrošināt iespēju augt ģimenē (pie saviem vecākiem, adoptētājiem, aizbildņiem) Latvijā, bāriņtiesa pieņem lēmumu par bērna adopciju uz ārvalstīm. Ārvalstu adoptētāji savus dokumentus iesniedz sekretariātā, bet tālāk visi ar adopciju saistītie jautājumi bāriņtiesai jārisina tāpat kā Latvijas adoptētājiem.

Adopcijas procesā bāriņtiesa pieņem šādus lēmumus:

1.  lēmums par personas atzīšanu par adoptētāju,

2.  lēmums par adoptējamā bērna nodošanu adoptētāja aprūpē un uzraudzībā,

3.  lēmums par adopciju (šajā lēmumā tiek izvērtēts, vai adopcija konkrētajā ģimenē ir bērna interesēs),

4.  lēmums par bērna adopciju uz ārvalstīm (ja bērnam nav iespējams augt ģimeniskā vidē Latvijā),

5.  lēmums par brāļu un māsu šķiršanu (ja ir šķēršļi, kuru dēļ nevar adoptēt kopā).