gerbonis
Labklājības ministrija
Vājredzīgajiem - Lielie burti
  •  
  •  
  •  

  • Par bērnu pēcadopcijas uzraudzību

METODISKIE IETEIKUMI BĀRIŅTIESĀM
PAR
BĒRNA PĒCADOPCIJAS UZRAUDZĪBU

2003.gadā spēkā stājās nozīmīgi grozījumi Latvijas Republikas Civillikumā (turpmāk tekstā - Civillikums), kā arī tika pieņemti Ministru kabineta 2003.gada 11.marta noteikumi Nr.111 "Adopcijas kārtība" (turpmāk tekstā - noteikumi), kuru mērķis bija vienkāršot adopcijas procesu un Latvijas tiesību aktos implementēt Latvijai saistošo starptautisko konvenciju normas. Atbilstoši izmaiņām adopcijas procedūrā ievērojami palielinājusies bāriņtiesu (pagasttiesu) (turpmāk tekstā - bāriņtiesu) loma adopcijas procesā, kā arī tai ir jāveic jauna funkcija - pēcadopcijas uzraudzība, ja bērns ir adoptēts Latvijā.

Noteikumi paredz, ka divus gadus pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā tiek veikta pēcadopcijas uzraudzība gan par Latvijā adoptētā bērna aprūpi un uzraudzību ģimenē, gan arī par uz ārvalstīm adoptēta bērna aprūpi un uzraudzību ģimenē. Pēcadopcijas uzraudzība ir jauns institūts, kas līdz 2003.gadam nebija regulēts tiesību aktos, tādēļ pagaidām vēl ir vērojama gan adoptētāju, gan arī bāriņtiesu neizpratne par šāda institūta nepieciešamību.

Ņemot vērā minēto,  šajos metodiskajos ieteikumos ir aplūkoti jautājumi, kas skar bērna aprūpes un uzraudzības regulāru novērtēšanu ģimenē pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā.

Latvijā adoptēta bērna pēcadopcijas uzraudzība

Pēcadopcijas uzraudzība ir jāveic ne tikai tad, ja bērns ir adoptēts no ārpusģimenes aprūpes iestādes, bet arī gadījumos, kad bērnu adoptē bijušais aizbildnis vai arī adoptēts tiek otra laulātā bērns. Tādējādi svarīgi ir par pēcadopcijas uzraudzību informēt potenciālo adoptētāju jau sākotnējās ģimenes izpētes laikā, lai persona zinātu, ka ir veiktas būtiskas izmaiņas tiesību aktos un sadarbība ar bāriņtiesu būs jāturpina arī pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā. Patlaban ir vērojams, ka ne visi adoptētāji savlaicīgi ir informēti par šādu bāriņtiesas pienākumu un uzskata, ka viņi nepamatoti tiek ierobežoti un notiek iejaukšanās viņu privātajā dzīvē. Tāpat ir jāuzsver, ka veiksmīgas pēcadopcijas uzraudzības priekšnoteikums ir pozitīva attieksme pret adoptētāju un iepriekšējā sadarbība ģimenes izpētes un pirmsadopcijas uzraudzības laikā.

Saskaņā ar noteikumu 39.punktu adoptētāja dzīvesvietas bāriņtiesa divus gadus pēc adopcijas apstiprināšanas regulāri novērtē bērna aprūpi un uzraudzību ģimenē.

Minētā tiesību norma satur vairākas būtiskas pēcadopcijas uzraudzības sastāvdaļas, kuras ir nepieciešams aplūkot sīkāk:

Pēcadopcijas uzraudzības piekritība

Saskaņā ar noteikumu 39.punktu pēcadopcijas uzraudzību veic adoptētāja dzīvesvietas bāriņtiesa. Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta pirmā daļa paredz, ka dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.

Tādējādi pēcadopcijas uzraudzība ir jāveic tai bāriņtiesai, kuras teritorijā dzīvo adoptētājs. Svarīgi ir savlaicīgi informēt adoptētāju, ka gadījumā, ja viņš pēcadopcijas uzraudzības laikā maina dzīvesvietu, viņam par to ir pienākums informēt bāriņtiesu, kura līdz šim veica pēcadopcijas uzraudzību, kā arī jaunās dzīvesvietas bāriņtiesu, kas turpmāk veiks pēcadopcijas uzraudzību. Tomēr arī šajā gadījumā līdz šim pēcadopcijas uzraudzību veikušajai bāriņtiesai ir nepieciešams sazināties ar adoptētāja jaunās dzīvesvietas bāriņtiesu, lai pārliecinātos, ka pēdējā ir par šo faktu informēta un turpinās veikt pēcadopcijas uzraudzību.

Savukārt, ja bāriņtiesa konstatē, ka adoptētājs vairs nedzīvo iepriekšējā dzīvesvietā un nav iespējams noskaidrot viņa jauno dzīvesvietu, ir jāpieprasa attiecīgas ziņas no Iedzīvotāju reģistra par personas patreizējo dzīvesvietu un jāpārliecinās, vai attiecīgā bāriņtiesa ir informēta par pienākumu turpināt pēcadopcijas uzraudzību.

*piemēram, tiesas spriedums par adopcijas apstiprināšanu ir stājies spēkā 2004.gada 1.martā, taču jau 2005.gada 1.janvārī adoptētāji no Cēsīm ir pārcēlušies un apmetušies uz dzīvi Rīgā. Tas nozīmē, ka līdz 2004.gada 31.decembrim pēcadopcijas uzraudzība bija jāveic Cēsu bāriņtiesai, savukārt, no 2005.gada 1.janvāra līdz 2006.gada 28.februārim - Rīgas bāriņtiesai, ja adoptētājs minētajā laika periodā vairs nemaina dzīvesvietu.

Tāpat svarīgi ir informēt adoptētājus, ka gadījumā, ja pēcadopcijas uzraudzības periodā adoptētāji izceļo uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, viņiem ir pienākums par to informēt Bērnu un ģimenes lietu ministriju (turpmāk tekstā - ministrija). Savukārt, ministrija informēs attiecīgās ārvalsts kompetento institūciju par nepieciešamību veikt pēcadopcijas uzraudzību, nosūtot ministrijai ziņojumu par bērna aprūpi un uzraudzību ģimenē.

Tomēr arī šajā gadījumā līdz šim pēcadopcijas uzraudzību veikušajai bāriņtiesai ir nepieciešams sazināties ar ministriju, lai pārliecinātos, ka ministrija par šo faktu ir informēta un turpinās pēcadopcijas uzraudzību.

Saskaņā ar Civillikuma 172.panta pirmo daļu adoptētais kļūst par adoptētāju ģimenes locekli un adoptētājs iegūst tiesības īstenot aizgādību. Civillikuma 173.panta pirmā daļa paredz, ka adoptētais bērns un viņa pēcnācēji attiecībā pret adoptētāju un viņa radiniekiem iegūst laulībā dzimuša bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā mantiskajās attiecībās. Gadījumā, ja atbilstoši Civillikuma 178.1 panta otrajai daļai vecāku (adoptētāju) kopīga aizgādība ir izbeigusies, nodibinot uz vecāku (adoptētāju) vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata viena vecāka (adoptētāja) atsevišķu aizgādību, pēcadopcijas uzraudzība ir jāveic tai bāriņtiesai, kuras teritorijā dzīvo vecāks (adoptētājs), kura atsevišķā aizgādībā atrodas adoptētais bērns. Protams, ir jānoskaidro arī otra vecāka (adoptētāja), kuram ir saskarsmes tiesība ar adoptēto bērnu, attiecības ar bērnu un viņa lomu bērna dzīvē. 

Svarīgi ir atcerēties, ka minētais attiecas arī uz tiem ārzemniekiem, kuriem ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja Latvijā un kuri, kā Latvijas adoptētāji, ir adoptējuši bērnu Latvijā. Arī šajos gadījumos pēcadopcijas uzraudzību veic tā bāriņtiesa, kuras teritorijā dzīvo ārzemnieks.

Pēcadopcijas uzraudzības termiņš

Noteikumu 39.punkts paredz, ka pēcadopcijas uzraudzība ir jāveic divus gadus pēc adopcijas apstiprināšanas.

Saskaņā ar Civillikuma 171.pantu adopcija uzskatāma par notikušu tiklīdz to apstiprina tiesa, tātad, tiklīdz spriedums ir stājies likumīgā spēkā. Civilprocesa likuma 203.panta pirmā daļa paredz, ka tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā pēc tam, kad notecējis termiņš tā pārsūdzēšanai apelācijas kārtībā un sūdzība nav iesniegta. Gadījumā, ja viss spriedums ir pārsūdzēts, pēcadopcijas uzraudzības termiņš sāk tecēt tikai pēc tam, kad prasība ir izskatīta apelācijas kārtībā un ir pasludināts spriedums.

Jāņem vērā, ka tiesas spriedumu ir iespējams pārsūdzēt arī daļā. Civilprocesa likuma 203.panta otrā daļa paredz, ja spriedums pārsūdzēts kādā daļā, tā nepārsūdzētajā daļā spriedums stājas spēkā, kad notecējis termiņš tā pārsūdzēšanai.

*piemēram, tiesa nolemj apstiprināt adopciju, taču uzskata, ka nav pietiekams pamatojums tam, lai mainītu adoptētā bērna vārdu. Adoptētāji pārsūdz spriedumu tikai tajā daļā, kas neļauj viņiem mainīt bērna vārdu. Tādējādi spriedums daļā par adopcijas apstiprināšanu stājas spēkā un uzsāk tecēt pēcadopcijas uzraudzības termiņš.

Minētā tiesību norma paredz, ka pēcadopcijas uzraudzība ilgst divus gadus.

*piemēram, ja tiesas spriedums par adopcijas apstiprināšanu ir stājies spēkā 2006.gada 1.martā, tad pēcadopcijas uzraudzība attiecīgi ir jāveic līdz 2008.gada 1.martam.

Jāatgādina, ka bāriņtiesai nav tiesību ilgāk par noteikto termiņu veikt pēcadopcijas uzraudzību. Gadījumā, ja ģimenē ir konstatētas problēmas, bāriņtiesai, sadarbībā ar sociālo dienestu un citām kompetentajām institūcijām, ir jāturpina darbs ar ģimeni, bet ne vairs pēcadopcijas uzraudzības ietvaros.

Vienlaikus ir jāuzsver, ka pēcadopcijas uzraudzība neattiecas uz ģimenēm, kas bērnu ir adoptējušas pirms spēkā stājās noteikumi. Ministrijā līdz šim ir vērsušies vairāki adoptētāji norādot, ka viņu ģimeni ir apsekojusi bāriņtiesa pēcadopcijas uzraudzības ietvaros, kaut gan divu gadu termiņš jau sen ir beidzies. Gadījumā, ja bāriņtiesa apseko ģimeni pēc pēcadopcijas uzraudzības termiņa notecējuma, jo ir pamatotas aizdomas, ka ģimenē bērns nejūtas labi, svarīgi ir adoptētājiem to pateikt, nevis ar viltu, aizbildinoties ar pēcadopcijas uzraudzību, izzināt situāciju un pārrunāt iespējamos problēmas risinājumus.

Vienlaikus jāatgādina, ka līdz dienai, kad likumīgā spēkā stājas tiesas spriedums ilgst pirmsadopcijas uzraudzības periods. Saskaņā ar noteikumu 34.un 35.punktu bāriņtiesa, pieņemot lēmumu, ka adopcija atbilst bērna interesēm, pagarina bērna aprūpes termiņu adoptētāju ģimenē līdz adopcijas apstiprināšanai tiesā - tātad līdz brīdim, kad spēkā stājas tiesas spriedums par adopcijas apstiprināšanu.

Tāpat jāuzsver, ka, gadījumā, ja pēcadopcijas uzraudzības laikā, adoptētais bērns sasniedz pilngadību, uzraudzība vairs nav jāturpina, jo, sasniedzot pilngadību, persona var patstāvīgi aizstāvēt savas tiesības un intereses.

Bērna aprūpes un uzraudzības ģimenē regulāra novērtēšana

Noteikumu 39.punkts paredz, ka bāriņtiesa regulāri novērtē bērna aprūpi un uzraudzību ģimenē. Noteikumi neparedz, cik bieži šāda novērtēšana ir jāveic.

Līdz šim lielākā daļa bāriņtiesu praksē ir piemērojušas analoģiju ar aizbildnības uzraudzību. Civillikuma 300.panta pirmā daļa paredz, ka aizbildnim ik gadus jādod attiecīgajai bāriņtiesai norēķins par savu aizbildņa pārvaldību. Tādējādi vairums bāriņtiesu pēcadopcijas uzraudzību līdz šim ir veikušas tikai vienu reizi gadā.

Jāatgādina, ka metodiskajos ieteikumos bāriņtiesām par adopciju ir minēts, ka apsekošana veicama pēc nepieciešamības, taču ne retāk kā 4 reizes pirmajā gadā pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā un vismaz divas reizes otrajā gadā. Kaut arī metodiskajiem ieteikumiem ir tikai rekomendējošs raksturs, tomēr ir nepieciešams biežāk kā reizi gadā novērtēt adoptētā bērna aprūpi un uzraudzību ģimenē.

Bieži vien kā arguments tam, ka pēcadopcijas uzraudzība tiek veikta tikai reizi gadā, tiek minēts, ka tāpat jau nekas nemainās un ģimenē bērnam ir radīti labi apstākļi, tādēļ nav vērts biežāk apsekot. Līdz šim ir izveidojusies izpratne, ka bāriņtiesas uzdevums ir doties tikai uz sociālā riska ģimenēm, kur apriori tiek pieņemts, ka pret bērnu varētu izturēties slikti, tādēļ bieži vien nav saprotams, kāds mērķis ir apsekot adoptētājus, kur, savukārt, apriori tiek pieņemts, ka bērns ir labi aprūpēts.

Pēcadopcijas uzraudzībai ir cits mērķis - pārliecināties par to, kā bērns tiek aprūpēts un uzraudzīts ģimenē pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā, kā arī konstatēt, vai starp adoptētājiem un bērnu izveidojas patiesas vecāka un bērna attiecības. Vienlaikus bāriņtiesai ir jāinformē adoptētāji, ka šāda pēcadopcijas uzraudzība skar visus adoptētājus, ne tikai viņu ģimeni. Šāda apmeklējuma mērķis ir pārliecināties par bērna aprūpi un uzraudzību ģimenē un to objektīvi novērtēt.

Tas, ka bāriņtiesa apsekošanas rezultātā konstatē, ka adoptētāji bērnu pietiekami aprūpē un uzrauga, nenozīmē, ka apsekošana ir beigusies bez rezultāta. Tieši tādēļ ir jāuzsver, ka arī tas ir rezultāts, kas ir jākonstatē un attiecīgi jāfiksē apsekošanas akta vai sarunas protokola veidā. 

Īpaši svarīgi ir atcerēties par veidu, kā tiek norunāta tikšanās ar adoptētājiem. Līdz šim adoptētāji vairākkārt ir norādījuši, ka viņi netiek savlaicīgi brīdināti par bāriņtiesas ierašanos, kā arī apciemojuma laiks tiek noteikts viņu darba laikā, kad bieži vien arī pats bērns ir bērnudārzā vai skolā. Tādējādi ir svarīgi savlaicīgi savstarpēji vienoties par abpusēji izdevīgāko tikšanās laiku.  

Īpaši svarīga ir pirmā pēcadopcijas uzraudzības tikšanās reize, kurai vajadzētu būt īsi pēc tam, kad stājies spēkā spriedums par adopcijas apstiprināšanu tiesā. Tas tādēļ, ka ģimenei ir nepieciešams īpašs atbalsts un padomdevējs periodā, kad adoptētāji ir kļuvuši par bērna vecākiem. Šajā laikā nepieciešamības gadījumā ir jāsniedz informācija par kārtību, kādā ir iespējams veikt izmaiņas bērna dzimšanas apliecībā, saņemt valsts pabalstus un citas sociālās garantijas, kas pienākas adoptētājiem u.c. Īpaši svarīgi ir noskaidrot, vai adoptētājiem nav nepieciešams palīdzēt nodrošinot iespēju bērnam apmeklēt bērnudārzu vai skolu. Atsevišķas pašvaldības, izprotot, ka adoptētājiem nav iespēja savlaicīgi pieteikt bērnu bērnudārza apmeklēšanai, ir atradušas par iespējamu adoptētos bērnus bez rindas iekārtot dzīvesvietai tuvākajā bērnudārzā vai skolā. Šajā un citos gadījumos, kad adoptētājam ir nepieciešams atbalsts problēmu risināšanā, bāriņtiesa var sniegt informāciju par pašvaldības institūciju, kuras kompetencē ietilpst attiecīga atbalsta sniegšana.

Arī pārējās tikšanās reizēs ir nepieciešams noskaidrot, vai adoptētājiem nav nepieciešams padoms vai atbalsts. Savukārt, visā pēcadopcijas laikā bāriņtiesai ir svarīgi noskaidrot:

  • vai bērns tiek aprūpēts atbilstoši vecumam, vai bērna attīstībai ir radīti nepieciešamie apstākļi;
  • kādas ir adoptētā bērna attiecības ar bioloģiskajiem bērniem, kā bioloģiskie bērni uztver adoptēto bērnu. Tas pats attiecas arī uz gadījumiem, kad bērni ir adoptēti ar dažādu laika intervālu;
  • kādas ir adoptētā bērna attiecības ar ģimenes locekļiem tā plašākajā izpratnē, piemēram, vecvecākiem;
  • vai bērns ir iekļāvies bērnudārza grupiņā vai skolas klasē, kādas ir bērna attiecības ar citiem bērniem, vai bērnam ir draugi, kādas ir viņu savstarpējās attiecības;
  • kādas ir bērna intereses un vaļasprieki, kādi ir bērna panākumi nodarbībās un mācībās, vai nerodas grūtības mācību vielas apguvē;
  • kā vecāki jūtas kā adoptētāji, vai tādēļ nav radušies kādi sarežģījumi, vai viņi nav izjutuši nievājošu attieksmi no apkārtējiem;
  • kādas ir adoptētāju savstarpējās attiecības pēc bērna ienākšanas ģimenē, vai tās nav mainījušās, vai abi adoptētāji izjūt atbildību par bērnu un viņa attīstību.

Gadījumos, kad tas ir iespējams, svarīgi ir noskaidrot arī paša bērna viedokli. Pēcadopcijas uzraudzības laikā nepieciešamības gadījumā ir jāpiesaista arī citi speciālisti (psihologs, sociālais darbinieks u.c.), kas bāriņtiesai var palīdzēt, izvērtējot, vai bērnam ir radīti visi apstākļi, lai viņš varētu ģimenē pilnvērtīgi attīstīties, kā arī sniegt palīdzību ģimenei problēmu risināšanā.

Pēcadopcijas uzraudzības laikā ir svarīgi atkārtoti pārrunāt jautājumu par adopcijas noslēpuma izpaušanu bērnam. Protams, ir jāņem vērā jau iepriekšējā ģimenes izpētes laikā noskaidrotā adoptētāju nostāja minētajā jautājumā. Ja adoptētāji vēlas saglabāt adopcijas faktu noslēpumā no apkārtējiem, tas ir jārespektē, taču tad, ja adoptētāji vēlas slēpt adopciju arī no paša adoptējamā bērna, vajadzētu informēt par sarežģījumiem, kādi turpmāk var rasties, veidojot savstarpējās attiecības.

Speciālisti (psihologi, sociālie darbinieki) uzskata, ka savlaicīga un pareiza adopcijas fakta pastāstīšana adoptētajam bērnam  mazina krīzes rašanās iespēju bērna un adoptētāju starpā. Ir secināts, ka ir svarīgi, lai bērns par adopciju uzzinātu, cik agri vien iespējams un lai par to pastāstītu paši adoptētāji. Var ieteikt adoptētājiem vārdu "adopcija" izmantot jau agrā bērnībā (3-4) gadu vecumā, kaut arī bērnam tas vēl ir ļoti sarežģīts jēdziens, taču viņš jau pierod pie tā.

Savukārt, pēdējā apsekošanas reizē ir svarīgi informēt adoptētājus, ka bāriņtiesa ir tā institūcija, kas nepieciešamības gadījumā var sniegt ģimenei atbalstu arī turpmāk, īpaši, ja ir radušās problēmas, kuras adoptētāji nespēj atrisināt.

Pēcadopcijas uzraudzības laikā sagatavotie sarunu protokoli, apsekošanas akti, atzinumi u.c.dokumenti ir pievienojami adopcijas lietai. Savukārt, ja bāriņtiesa veic tikai pēcadopcijas uzraudzību un adopcijas lieta glabājas adoptētāju iepriekšējās dzīvesvietas bāriņtiesā, minētie dokumenti ir jāglabā atsevišķā lietā. Visi dokumenti ir jāglabā slēdzamā seifā.

Uz ārvalstīm adoptēta bērna pēcadopcijas uzraudzība

Saskaņā ar noteikumu 58.punktu, izsniedzot adopcijas atļauju, ārvalsts adoptētāju informē par pienākumu divus gadus pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā reizi gadā iesniegt ministrijā attiecīgās valsts kompetentas institūcijas sagatavotu ziņojumu par bērna dzīves apstākļiem ģimenē.

Tādējādi visos gadījumos, kad bērns no Latvijas tiek adoptēts uz ārvalstīm, pēcadopcijas uzraudzību veic ministrija un bāriņtiesai šāda funkcija nav jāveic. Savukārt, ja ārvalstu adoptētājs ir nosūtījis bāriņtiesai pēcadopcijas atskaiti, ir nepieciešams sazināties ar ministrijas Ārpusģimenes aprūpes departaments Adopcijas nodaļas speciālistiem, lai noskaidrotu, vai arī ministrija šādu atskaiti ir saņēmusi. Ja tas tā nav noticis, minētā atskaite ir nosūtāma ministrijai.

Vienlaikus arī 1993.gada 29.maija Hāgas konvencijas par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos 9.panta e)punkts paredz, ka centrālās iestādes tieši vai ar valsts iestāžu vai citu savā valstī pienācīgi oficiāli atzītu institūciju starpniecību veic visus vajadzīgos pasākumus jo īpaši, lai atbildētu, ciktāl to atļauj attiecīgās valsts tiesību akti, uz citu centrālo iestāžu vai valsts iestāžu pienācīgi pamatotiem informācijas pieprasījumiem par konkrētu adopcijas gadījumu.

Saskaņā ar likuma „Par Hāgas konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos"  2.pantu centrālā iestāde Konvencijas izpildei Latvijas Republikā ir ministrija. Tādējādi ministrijai nepieciešamības gadījumā ir tiesības arī pēc tam, kad ir beidzies pēcadopcijas uzraudzības termiņš, pieprasīt ziņas par konkrētu adopcijas gadījumu.

Ņemot vērā minēto, gadījumos, kad bāriņtiesas rīcībā ir informācija, ka adoptētajam bērnam netiek nodrošināta pienācīga aprūpe ārvalsts adoptētāja ģimenē, obligāti ir jāvēršas ministrijā, lūdzot pārbaudīt, vai bērns tiešām ģimenē tiek pienācīgi aprūpēts.

Papildus, lai gūtu priekšstatu par veidu, kā tiek veikta pēcadopcijas uzraudzība ārvalstīs, pielikumā nosūtām ministrijā saņemtos ārvalstu kompetento institūciju sagatavoto pēcadopcijas ziņojumu kopijas.