gerbonis
Labklājības ministrija
Vājredzīgajiem - Lielie burti
  •  
  •  
  •  

Latvijas atbildes par

Zaļo grāmatu: pārkārtošanās un pārmaiņu paredzēšana -

kādās ir mācības no nesenās pieredzes?

 

 

1. Vai dokumentā saistībā ar pārstrukturēšanos minētie politikas pasākumi, un īpaši nepilna darba laika shēmas ir piemērojamas krīzes situācijās? Kādos konkrētos apstākļos? Vai šīs shēmas ir spējīgas cīnīties ar pastāvīgi zemu darbaspēka pieprasījumu? Un ko papildus varētu darīt Komisija, dalībvalstis un sociālie partneri, lai apmainītos, izplatītu un nodrošinātu labāku prakšu pārņemšanu šajā jomā?

Izmantojot nepilna darba laika shēmas, ir jāņem vērā tautsaimniecības struktūra un recesijas ilgums. Šīm shēmām var būt dažādi efekti - īslaicīga pozitīva ietekme uz nodarbinātību un esošo darba vietu saglabāšanu, bet arī pretēji - vidējā un ilgtermiņa efekti uz tautsaimniecībau, kas saistās ar aizvietošanās riskiem, darba ražīguma samazināšanas riskiem, pārstrukturēšanās mākslīgu aizkavēšanos u.c. Šo shēmu izmantošanai ir jābūt papildinātai ar attiecīgiem uzraudzības mehānismiem, kas ļauj novērtēt to ietekmi uz darba tirgu, tautsaimniecības un nozaru attīstību kopumā. Šīs shēmas cieši sasaistāmas ar citiem nodarbinātību atbalstošiem pasākumiem - apmācību, kvalifikācijas celšanu, karjeras plānošanas pasākumiem laikā, kad persona īslaicīgi strādā samazinātu darba laiku un var veltīt papildus laiku savu darba iemaņu pilnveidošanai un attīstībai.

Nepilna darba laika shēmas nerisina zema darbaspēka pieprasījuma problēmu, jo nestimulē jaunu darba vietu izveidošanu, pārstrukturēšanos un ražošanas jaudas palielināšanu. Ir jāveic papildu izvērtējums, vai šo shēmu izmaksas un rezultāti ir efektīvi.

Lai iegūtu ticamus un praksē izmantojamus datus par valsts atbalsta pasākumu ietekmi uz ekonomiskajiem procesiem, nodarbinātību un sociālo situāciju, nepieciešams veikt rezultātu izvērtējumu, piesaistot plašu ekspertu loku un izzinot uz mērķa grupām (kas piedalījušies pasākumos) atstāto iespaidu. Nepieciešams attīstīt starpnozaru un starpinstitucionālo dialogu, kas varētu palīdzēt laikus identificēt strukturālās izmaiņas nozarēs un tautsaimniecības sektoros un nodrošināt savlaicīgu un apsteidzošu reaģēšanu uz izmaiņām. Ir turpmāk jāattīsta prognozēšanas kultūra (evaluation culture) un darba tirgus prognozēšanas instrumenti, lai savlaicīgi identificētu darbaspēka pieprasījuma struktūru nākotnē un attiecīgi veiktu koriģējošās darbības esošajā rīcībpolitikā.  

Pieredzes apmaiņas vizītes (peer review) var būt labs instruments labās prakses pārņemšanai un integrēšanai arī citās dalībvalstīs, kurās pastāv līdzīgās problēmas.

Lai nodrošinātu ilgtspējīgu uz eksporta potenciālu balstītu izaugsmi, ir jāmainās tautsaimniecības struktūrai par labu eksportspējīgām nozarēm. Lai veicinātu uzņēmēju konkurētspēju atvērtos produktu tirgos, bez izmaksu konkurētspējas svarīgi ir visi tie struktūrpolitikas pasākumi, kas palielina tautsaimniecības spēju piesaistīt kapitālu, modernizēt ražošanu un paplašināt pieprasījuma telpu.

Piemēram, Latvijā ir uzsākts darbs pie modernas rūpniecības politikas izstrādes. Tās pamatā ir darbība uz tirgus nepilnību novēršanu un konkurētspējas, tās plašākajā nozīmē, uzlabošanu, atsevišķu sektoru specifisko vajadzību apmierināšanu un reģionālo priekšrocību aktivizēšanu. Latvijas rūpniecības politikas mērķis - tautsaimniecības transformācija uz rūpniecības lomas palielināšanu, panākot rūpniecības modernizāciju un eksporta komplicētību.

 

2. Kādi pamatnosacījumi ir visatbilstošākie, lai sekmētu veiksmīgu rūpniecības pielāgošanos? Kuri no pašreizējiem pasākumiem attiecībā uz piekļuvi finansējumam pārstrukturēšanai varētu būt uzskaitāmi par veiksmīgiem jeb labās prakses piemēriem?Kādi papildus pasākumi būtu jāveic, lai uzlabotu bankrota procedūru?

Nacionālā līmenī iejaukšanās rūpniecības pielāgošanās spēju sekmēšanai iespējama īstenojot darbības, galvenokārt, divos virzienos: valsts atbalsta instrumenti rūpniecības konkurētspējas stiprināšanai (inovācijas atbalsta instrumenti, finanšu instrumenti, klasteru iniciatīvas) vai plānveidīgas darbības uzņēmējdarbības vides pilnveidošanai (tiesību aktu uzlabošana, t.sk. normu pilnveidošana, kas sekmē uzņēmumu attīstību dažādos ciklos, piemēram, uzņēmējdarbības uzsākšana un izbeigšana, nodokļu joma un grāmatvedības prasības, komercstrīdu risināšana, e-pakalpojumu pieejamība u.c.). Tomēr būtiskas arī ES līmeņa darbības šajā jomā, kas jau šobrīd tiek īstenotas. Piemēram, ES līmenī notiek darbs pie vairākiem stratēģiskiem dokumentiem un tiesību aktiem, kas varētu sekmēt iespēju ES rūpniecībai pielāgoties pēc ekonomiskā krituma. Piemēram, finansējumu rūpniecības pārstrukturēšanai varēs saņemt ES līmeņa programmās (COSME, Horizon2020). Savukārt iniciatīvas, kas izriet no vairākiem ES stratēģiskiem dokumentiem (piemēram, Mazās uzņēmējdarbības akts, kā arī Komisijas uzsāktās aktivitātes lietpratīga regulējuma jomā vai Iekšējā tirgus pilnveidošanai) un to ietvaros īstenojamās aktivitātes, tostarp tiesību aktu pilnveidošanai vai administratīvā sloga mazināšanai u.c., var sniegt pienesumu rūpniecības spējai pielāgoties esošajiem izaicinājumiem pēckrīzes posmā.

Īpaši pasākumi piekļuves finansējumam jomā nav izceļami, tomēr var minēt neveiksmīgus piemērus. Piemēram, Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonds nav bijis efektīvs instruments, risinot neparedzētus gadījumus un sniedzot atbalstu dažādu sfēru darbiniekiem, kurus skārušas pasaules tirdzniecības modeļu strukturālas izmaiņas un globalizācijas apstākļos pieaugošā konkurence.

Papildus aicinām īstenot izlēmīgas ES līmeņa rīcības, t.sk. finansiālā atbalsta jomā, lai apstrādes rūpniecības sektoram un jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem tiktu radīti priekšnosacījumi investīciju palielināšanai energoefektivitātes pasākumos, jo Latvijas gadījumā energoietilpīgās nozares veido vairāk kā 70% no kopējās apstrādes rūpniecības (kokapstrāde, papīrrūpniecība, ķīmija un farmācija, nemetālisko izstrādājumu ražošana, metālu, metālizstrādājumu, mašīnu, iekārtu, transportlīdzekļu ražošana, mēbeļu ražošana, pārtikas ražošana).

Lai uzlabotu bankrota procedūru, Latvijā jāievieš nosacījumi, kas paātrinātu parādnieka mantas (juridiskās personas maksātnespējas gadījumā) ātrāku atgriešanos komerctiesiskajā apritē. Proti, jānovērš problēma, kas saistīta ar ilgstošu pirms 2010.gada 1.novembra sākto maksātnespējas procesu norisi.

 

3. Vai pārmaiņu paredzēšanas pieeja ir atbilstošs instruments pārmaiņu un pārstrukturēšanas procesu vadīšanā? Kā var uzlabot pašreizējās pārsturkturēšanas norādes un vadlīnijas, ņemot vērā no ekonomiskās krīzes gūto pieredzi un jaunos ekonomiskos un sociālos izaicinājumus? Kā var izplatīt un ieviest praksē ekonomiskās krīzes pieredzi?

Latvijas pieredze liecina, ka pārmaiņu prognozēšanas modelī nebija iespējams prognozēt negaidītas krīzes dziļumu un ekonomiskus efektus. Tomēr no tā varēja iegūt zināmu vispārīgu informāciju par galvenajām izmaiņām tirdzniecības modeļos, nozarēs un darbaspēka struktūrā. Ir svarīgi nodrošināt, ka pārmaiņu prognozēšana ietver visus līmeņus - nacionālo, reģionālo, nozaru, uzņēmuma un indivīda līmeni.

Lai turpmāk varētu efektīvi novērtēt iespējamo nākotnes nelabvēlīgo ekonomisko apstākļu ietekmi uz tautsaimniecību, nepieciešams padziļināti izpētīt jau notikušo krīžu īpatnības un efektus, ko tās atstāj uz valstu ekonomikām un ES kopumā. Ir jāņem vērā starptautiskus pētījumus par krīzēm un jāpiesaista plašs ekspertu loks, lai diskutētu par kopīgām un atšķirīgām krīžu iezīmēm un tiem efektiem, kas līdzīgās situācijās varētu atkārtoties nākotnē.

Sociālā dialoga efektivitātei arī medz būt nozīmīga loma - lai iegūtu visaptverošu informāciju par notiekošām pārmaiņām ekonomikā, kā arī attīstītu informācijas izplatīšanas kanālus un nodrošinātu, lai visas ieinteresētās puses būtu vienlīdz informētas par notiekošajiem procesiem tautsaimniecībā.

Attiecībā uz krīzes pieredzes pārņemšanu būtu svarīgi veikt visaptverošu salīdzinošu analīzi par krīzes ietekmi uz dažādām ekonomikām - lai varētu saprast, kā savā starpā ir saistīti ekonomiskie procesi un kādu iespaidu (un cik ātri) krīzes izraisītās sekas atstāj uz darba tirgu, sociālo situāciju un tautsaimniecības izaugsmes tempiem kopumā (kā darbojas „domino" effekts).

Lai novērstu situācijas, kuras izraisa makroekonomisko nesabalansētību, ES ir ieviesusi Agrās brīdināšanas mehānismu. Tas ietver rādītāju sarakstu (scoreboard), pēc kuriem izvērtē situāciju, un makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūru, kuru pielieto valstīm ar izteiktu nesabalansētību. Informācija par Agrās brīdināšanas mehānisma izvērtējumu (rezultāti, pētījumi un prognozes) ir noderīgi sitācijas analizēšanai Latvijā.

 

4. Ko varētu darīt, lai veicinātu stratēģiskas ilgtermiņa un inovatīvas pieejas jautājumiem, kas saistīti ar pārmaiņu vadību, tostarp nodarbinātības un prasmju jautājumiem? Kā var uzlabot sinerģiju starp uzņēmumiem, vietējām pašvaldībām un citiem vietējiem līdzdalībniekiem? Kā šajā jomā vajadzētu sadalīt konkrētu atbildību un pienākumus starp uzņēmumiem, sociālajiem partneriem un valsts iestādēm.

Nacionālajā līmenī ir jāveic pārmaiņu vadības efektīvāko piemēru analīze un jāidentificē nepieciešamās darbības un prioritātes, kas ir jāsasniedz. Attiecīgi būtu jāizstrādā rīcībpolitikas virzieni vēlamās ekonomiskās un sociālās situācijas sasniegšanai. Stratēģijas izstrādē ir jāiesiasta pēc iespējas plašāku sabiedrības loku. Gan pašvaldībām, gan nozarēm ir jāsniedz sava vidējā un ilgtermiņa vīzija par situācijas izmaiņām nozarē.

Ir jāattīsta dažādu dienestu, īpaši nodarbinātības dienestu un izglītības iestāžu, sadarbība ar uzņēmumiem. Ir jāveido formālās un neformālās sadarbības grupas, lai risinātu konkrētas problēmas un jautājumus, kuri rodas pārmaiņu prognozēšanas procesā, kā arī apzinātu problēmu cēloņus un strādātu pie šo cēloņu novēršanas.

Latvijā izglītības iestādei pastāv iespēja veidot izglītības programmas, atbilstoši darba devēja pieprasījumam un saskaņot tos ar dibinātāju, t.sk iniciatīvas un uzņēmējdarbības programmas, kas nodrošina uzņēmējdarbības attīstību reģionā.

Arī profesionālās izglītības jomā sadarbība ar sociālajiem partneriem ir būtiska un palīdz nodrošināt profesionālās izglītības tālāku attīstību, kā arī uzlabot tās atbilstību darba tirgus prasībām. Sociālajiem partneriem ir jāpiedalās darba tirgus un ar to saistīto procesu izpētē, kā arī aktīvi jāiesaistās profesionālās izglītības kvalitātes nodrošināšanā un novērtēšanā.

Piemēram, Latvijā nepieciešama profesionālās izglītības un tālākizglītības programmu pārstrukturizācija, pielietojot moduļu pieeju. Veidojot moduļu programmas, kur atsevišķu profesionālo kompetenču apguvi nodrošina modulis vai moduļu kopa, ir iespējams turpināt izglītību jaunas profesionālās kvalifikācijas iegūšanai. Šāda elastīga jaunas profesijas apguve nodrošina darbaspēka konkurētspēju un mobilitāti atbilstoši mainīgajām darba tirgus prasībām un nepārtrauktu zināšanu un prasmju apguvi visā mūža garumā.

  Pievienojamies Zaļajā grāmatā paustajam viedoklim, ka ilgtermiņa stratēģiskā plānošana (gan konkrētos uzņēmumos, gan reģionos) ir būtisks priekšnosacījums pārmaiņu vadībai. Runājot par ilgtermiņa publiskās pārvaldes plānošanu, uzskatām, ka svarīgi nodrošināt gan vertikālo, gan horizontālo sadarbību, apzinot iesaistīto pušu vajadzības un vienojoties par kompleksu attīstības stratēģiju, kā arī saskaņojot atbalsta virzienus, prioritātes un īstenojamās aktivitātes starp visiem pārvaldes līmeņiem. Papildus pievienojamies Zaļajā grāmatā paustajam viedoklim par to, ka ekonomiskajai specializācijai, prasmju un inovācijas līmenim ir izšķiroša nozīme ekonomikas stimulēšanā.

Papildus, lai nodrošinātu teritoriju konkurētspējas pastāvīgu pieaugumu, ir jārada priekšnoteikumi pārejai no ekonomikas, kas balstās pamatā uz mazkvalificēta darbaspēka izmantošanu un zemas pievienotās vērtības produkcijas ražošanu, uz efektīvu un inovatīvu (zināšanu un radošo) ekonomiku, liekot uzsvaru uz neizmantotajiem resursiem sub-nacionālā līmenī un palielinot to potenciālu. Tādēļ izaugsmes veicināšanai nozīmīga ir reģionālās inovācijas sistēmas[1] veidošana, kas balstās uz teritoriju kultūras un radošā potenciāla izmantošanu, specializāciju un sadarbību starp izglītības un zinātnes sektoru, kultūras iestādēm, uzņēmējiem, NVO un vietējās pārvaldes institūcijām. Šāda sadarbības modeļa jeb sistēmas veidošana ir būtiska gan nacionālā, gan reģionālā līmenī, jo nodrošina visu „spēlētāju" iesaistīšanos vienota mērķa sasniegšanai, kuras galarezultāts ir uz zināšanām balstīta ekonomika reģionālā līmenī.

 

5. Kā varētu turpmāk veicināt efektīvas prakses nodarbināto skaita un prasmju vajadzību prognozēšanai uzņēmumos? Kā var attīstīt apmācību kā neatņemamu cilvēkresursu vadības sastāvdaļu? Kā var sekmēt sinerģiju starp uzņēmumu veikto darbību un valsts sektora iniciatīvām, lai nodrošinātu piemērotas nodarbinātības un prasmju rīcībpolitikas?

Latvijā pārsvarā darbojas mazie un vidējie uzņēmumi, kā arī mikrouzņēmumi. Šajā situācijā valsts varētu atbalstīt mūžizglītības principu ieviešanu uzņēmumos,  ņemot vērā darba tirgus pierasītas zināšanas, prasmes un kvalifikācijas. 

Izglītības jomā jāuzlabo dialogs starp profesionālās izglītības iestādēm un uzņēmumiem elastīgu pieeju veidošanai prakses īstenošanai uzņēmumos, kā arī jāizvērtē papildus iespējas īstenot prakses tajās izglītības iestādēs, kuras ir nodrošinātas ar vismodernāko tehnisko bāzi.

 

6. Kā var iedrošināt uzņēmumus un darbiniekus veikt savlaicīgu sagatavošanos pārmaiņām un pārsturkturēšanai? Kādas ir labākas prakses šajā jomā?

Nepieciešams attīstīt konstruktīvu dialogu starp uzņēmējiem un tos pārstāvošām organizācijām un darba ņēmējiem un viņus pārstāvošām organizācijām, lai nodrošinātu kvalitatīvu dialogu un skaidrojumu par pārmaiņu un pārstrukturēšanas nozīmi ekonomikas attīstības nodrošināšanā. Primāri šis ir sabiedrisko organizāciju savstarpējā dialoga ietvaros risinājums jautājums, kur valsts pēc nepeiciešamības var ieņemt vidutāja lomu, ja savstarpējais dialogs ir nesekmīgs.

 

7. Cik liela nozīme ir savstarpējai uzticībai un kopējam viedoklim labā pārvaldībai vai pārsturkturēšanas procesā? Kā ir iespējams to veicināt uzņēmumos un plašākā kontestā?

Skat.atbildi uz 8.jautājumu.

 

8. Ko var darīt uzņēmumi un darbinieki, lai mazinātu pārmaiņu ietekmi uz nodarbinātību un sociālo situāciju? Kāda loma ir valsts politikām šo pārmaiņu efektu mazināšanas kontekstā?

To ir iespējams veicināt ar sociālā dialoga palīdzību uzņēmumā. Ir svarīgi diskutēt par uzņēmuma pārstrukturēšanas nepieciešamību un būtību, darba devējiem sanākot kopā ar uzņēmuma darbiniekiem.

Valstij ir jāveido optimālās kreditēšanas, nodokļu, sociālās aizsardzības, aktīvās darba tirgus politikas, kas nodrošina atbalstu darbiniekam, kas ir nonācis bezdarba situācijā, un veicina viņa pēc iespējas ātrāku atgriešanos darba tirgū, un uzņēmumiem, kas ir saskārušies ar īslaicīgām grūtībām un kuriem ir nepieciešams atbalsts savas saimnieciskās darbības attīstībai.

Latvijā tiek izmantoti iedzīvotāju ienākuma nodokļa instrumenti, piemēram, attiecībā uz bezdarbnieku iesaistīšanu aktīvās nodarbinātības programmās. Vienlaikus Latvijā, sākot ar 2010.gadu, ir ieviests mikrouzņēmumu nodokļa režīms, kas ļauj fizikām personām, t.sk. bezdarbniekiem, operatīvi uzsākt mazo uzņēmējdarbību, vienlaicīgi nodrošinot šīm personām, salīdzinot ar tradicionālu uzņēmējdarbību, zemāku nodokļu un admninistratīvo slogu. 

Lai nodrošinātos pret turpmākām krīzes situācijām, valstī kopumā šobrīd tiek izvērtēta iespēja radīt īpašus nodokļu stimulus, kas motivētu uzņēmējsabiedrībām veidot krīzes fondu, t.i., izaugsmes laikā ieguldīt noteikta apmēra naudas līdzekļus attiecīgajās pārvaldāmajās uzņēmējsabiedrībās, savukārt krīzes laikā no šiem līdzekļiem finansēt darbiniekus, kuri ekonomiskās situācijas dēļ būtu jāatlaiž vai jāsamazina slodze. 

 

9. Ko lietderīgu varētu darīt uzņēmumi, reģionālās iestādes un citi iesaistītie, lai mazinātu pārmaiņu izraisītās reģionālās sekas? Kā var atbalstīt tādus uzņēmumus, kurus skārusi citu uzņēmumu pārsturkturēšana? Kā labāk sadarboties ar MVU pārstrukturēšanas procesā?

Lai mazinātu pārmaiņu izraisītās sekas un stimulētu reģionālo ekonomiku, ir būtiski plānošanas reģioniem un pašvaldībām izstrādāt savas teritorijas attīstības stratēģiju, t.sk., nosakot ilgtermiņa attīstības vīziju, sasniedzamos mērķus un prioritātes. Attīstības stratēģijām ir jābalstās uz pieejamo resursu un iesastīto pušu (t.sk., iedzīvotāju, uzņēmēju, pakalpojumu sniedzēju, nevalstiskā organizāciju u.c.) vajadzību apzināšanu un analīzi, un jānosaka konkrētās teritorijas ekonomikās attīstības specializāciju (reģioniem - profilu), izvirzot vadošos ekonomiskās darbības veidus, kas ļaus reģionam / pašvaldībai gūt ienākumus un paaugstināt iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Vienlaikus, ņemot vērā līdzšinējās ierobežotās reģionu un pašvaldību iespējas Latvijā tieši ietekmēt uzņēmējdarbības attīstību konkrētās teritorijās (piemēram, dažādi normatīvie ierobežojumi, ierobežotās finansiālās iespējas un kapacitāte, administratīvie šķēršļi u.c.), nākotnē svarīgi ir nostiprināt reģionu un pašvaldību lomu uzņēmējdarbības attīstībā savā teritorijā, tādejādi motivējot to lielāku iesaisti. Lai to īstenotu, vietējam un reģionālajam pārvaldes līmenim ir nepieciešams:  

-   noteikt skaidrus nosacījumus un kompetenci iesaistei uzņēmējdarbībā, noregulējot to ar normatīvajiem aktiem;

-   paplašināt un dažādot iespējas atbalstīt uzņēmējus, radot iespēju atbalstīt uzņēmējdarbību ne tikai ar finanšu, bet arī nefinanšu instrumentiem;

-   paaugstināt kapacitāti piesaistīt investīcijas, tai skaitā padarot elastīgākas pašvaldību tiesības rīkoties ar savu mantu;

-   mazināt radīto administratīvo slogu uzņēmējdarbībai, tai skaitā sakārtojot un saskaņojot pašvaldību normatīvo bāzi;

-   sekmēt sadarbības formātu izveidi ar inovācijas attīstību saistīto jautājumu risināšanai, efektivizējot sadarbību starp iesaistītajām pusēm.

Uzņēmumiem, kurus skārusi citu uzņēmumu pārstrukturēšana, būtu jāsniedz konsultatīvais atbalsts pārstrukturēšanas procesu nodrošināšanā un ar to saistīto procesu negatīvo seku novēršanā. Darbaspēka mobilitātes pasākumi varētu palīdzēt mazināt tādas reģionālās problēmas kā ilgstošs un augsts bezdarbs un ekonomiskā neaktivitāte jaunu vakanču trūkuma dēļ.

Papildus skat. atbildi uz 4.jautājumu.

 

10. Kāda ir iepriekš veikto pārstrukturēšanas darbību novērtēšanas un ziņošanas nozīme, lai uzlabotu zināšanas un uzlabotu praksi?

Iepriekšējā pieredze spēlē būtisku lomu turpmāko lēmumu pieņemšanas procesā. Lai palielinātu sabiedrības izpratni par notiekošajiem pārstrukturēšanas procesiem, būtu nepieciešams gatavot vizuāli draudzīgu un kodolīgu informāciju, kas būtu saprotama arī tiem cilvēkiem, kas ikdienā tieši nesaskārās ar šadiem jautājumiem.

Par prognozēšanas nozīmīgumu būtu jārunā arī izglītības iestādēs un jāpielāgo jau esošās programmas, lai izglītības iestāžu beidzēji varētu veiksmīgi īstenot apgūtos prognozēšanas paņemienus praksē.

Lai nodrošinātu darba tirgus agrīno brīdināšanas mehānismu ciešāku saikni ar izglītības politikas instrumentiem, ir ieviestas būtiskas izmaiņas prognožu agregācijas sistēmā. Līdz šim darba tirgus prognozes tika izstrādātas nozaru un profesiju griezumā, savukārt jaunā prognožu agregācijas sistēma dod iespēju novērtēt neatbilstību veidošanos arī pa izglītības jomām un līmeņiem. Jaunā pieeja ļauj efektīvāk dot norādes (signālus) izglītības sistēmai par iespējamām disproporcijām darba tirgū nākotnē, tādejādi kopumā nodrošinot ātrāku darba tirgus piedāvājuma puses pielāgošanos pieprasījuma izmaiņām. 

Izglītības sistēmā jāveicina iniciatīva katrā skolā izstrādāt vienotu karjeras izglītības programmu, sākot no pirmās līdz pēdējai klasei. Pašvaldībām būtu nepieciešams parādīt iniciatīvu un organizēt pasākumus profesionālās izglītības un profesiju pievilcības, kā arī interešu izglītības, veicināšanā novados. Jāveic preventīvi pasākumi jauniešu bezdarba novēršanā, palielinot profesionālās izglītības pievilcību un piedāvājot iespējas pēc vidusskolas salīdzinoši īsā laikā (1-1,5 gados) iegūt profesionālo kvalifikāciju.

 

11. Kāda nozīme ir sociālajam dialogam pārmaiņu vadīšanā un nodrošināšanā?

Sociālais dialogs visos līmeņos ir būtisks pārmaiņu vadīšanā. Svarīgi, lai informācija netiktu nodota no augšas uz leju (no valsts iestādēm līdz uzņēmumam), bet lai veiksmīgi darbotos arī abpusēja informācijas izplatīšana, kad informācija no individuālā uzņēmuma nonāk līdz valsts iestādei.

 

12. Komisija, pilnībā apzinoties milzīgās atšķirības dalībvalstu vidū, vēlētos uzklausīt ieinteresēto pušu viedokli (valsts iestāžu un sociālo partneru) par to, kādas nodarbinātības aizsardzības sistēmas būtu pārskatāmas, ņemot vērā iecerēto pāreju uz pārmaiņu prognozēšanu un proaktīvo darba aizsardzību?

Latvija uzskata, ka uz šādiem jautājumiem ir jāskatās kompleksi un jāveic izmaiņas, kas ir vērstas uz esošo politiku efektivitātes paaugstināšanu un darbību saskaņā ar mērķiem (skaidri noteikt mērķus, identificēt politikas rīcības virzienus un rezultātīvos rādītājus, kuri mēra sasniegto progresu).

 

13. Kā varētu veicināt valsts iestāžu atbalstu, jo īpaši reģionālajā līmenī, prognozēšanas procesos, kā arī konkrētajos pārstukturēšanas pasākumos, ņemot vērā dažādas nacionālās tradīcijas attiecībā uz valsts iestāžu iesaistīšanos uzņēmumu līmeņa procesos.

Lai veicinātu valsts iestāžu atbalstu prognozēšanas procesos, nepieciešams radīt reģionālās attīstības uzraudzības sistēmu, nolūkā veikt reģionālai attīstībai būtiskas statistikas analīzi, apskatot tendences un dinamiku. Šādas sistēmas mērķis ir informēt sabiedrību un uzņēmējus par reģionālai attīstībai būtiskiem procesiem un ietekmējošiem faktoriem, un nodrošināt ar atbilstošu informāciju, kas kalpotu par pamatu lēmumu pieņemšanai.

Piemēram, Latvijā Valsts reģionālā attīstības aģentūra katru gadu izstrādā pārskatu „Reģionu attīstība Latvijā", kas pilda šādas funkcijas. Tāpat Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekta ietvaros ir uzsākta Reģionālās attīstības indikatoru moduļa izstrāde, kas piedāvās arī sabiedrībai (tai skaitā uzņēmējiem) piekļuvi statistikas datiem, kā arī dažādas iespējas datu analīzei un prognozēšanai.

Būtiski ir nodrošināt, ka tiek apkopots pēc iespējas lielāks statistikas klāsts teritoriālā iedalījumā, nodrošinot, ka statistika pamatā ir pieejama līdz vietējo pašvaldību (novadu, republikas pilsētu) un novadu teritoriālo vienību līmenim, ņemot vērā, ka administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Latvijā ir izveidojušās ļoti neviendabīgas vietējās pašvaldības: pēc iedzīvotāju skaita (no 2000 līdz 50 000 iedzīvotājiem novadā) un novadu teritoriālo vienību skaita (novadi, kam nav neviena teritoriālā vienība līdz novadiem ar 25 teritoriālajām vienībām pagastiem un pilsētām). Šādā situācijā analīzei nepieciešamās statistikas daudzums atšķiras - lielākiem novadiem statistika par to teritoriālām vienībām ir izšķiroša, lai analizētu pašvaldības attīstības iespējas. Līdz ar to, Centrālai statistikas pārvaldei sadarbojoties ar plānošanas reģioniem un vietējām pašvaldībām, ir uzsākta teritoriālās statistikas apkopošanas principu pārskatīšana, liekot uzsvaru uz statistikas apkopošanu pēc iespējas zemākā teritoriālajā līmenī.

Papildus minētajam jāatzīmē, ka pārstrukturēšanās pasākumos svarīgi ir nodrošināt pašvaldību spēju pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Tas ir iespējams, ja tiek dota iespēja pašvaldībām piešķirto atbalstu (valsts, ES fondu, citu ārvalstu finanšu instrumentu) novirzīt atbilstoši to ieskatiem, īstenojot projektus, kas problēmjautājumus risina kompleksi un ir saskaņā ar attiecīgās pašvaldības attīstības programmu (piemēram, Eiropas Reģionālās attīstības fonda 2007.-2014.gadam pilsētvides prioritāte „Policentriska attīstība"). Šāda pieeja, ļauj ātrāk reaģēt mainīgajos apstākļos, jo pašvaldību rīcībā ir informācija par aktuālākajām vajadzībām un iespējām vietējā līmenī, līdz ar to tās spēj piedāvāt visefektīvākos risinājumus, tai skaitā vietējās ekonomikas stimulēšanai.

Papildus skat. sniegtās atbildes uz 4. un 9.jautājumu.



[1] Reģionāla inovāciju sistēma ir institūciju un organizāciju kopums, kas sadarbojas, lai atbalstītu jaunu zināšanu radīšanu, izplatīšanu un pielietošanu viena reģiona ietvaros un atšķirībā no klāsteriem aptver dažādu jomu uzņēmējus. Inovāciju sistēmu veido gan valdības īstenotā politika (normatīvais ietvars), gan zināma kopīga kultūra starp sistēmas dalībniekiem (pētniecības un izglītības iestādes, tehnoloģiju pārneses centri, finanšu pakalpojumu sniedzēji, ražotāju asociācijas, vietējie vadošie uzņēmumi un specifisku preču un pakalpojumu piegādātāji).