gerbonis
Labklājības ministrija
Vājredzīgajiem - Lielie burti
  •  
  •  
  •  

Otrdien, 12. maijā, Labklājības ministrija projekta “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās” ietvaros organizēja diskusiju “Kas tālāk? jeb kā pielāgoties pagaidu pastāvīgajam!”, kurā piedalījās Ilze Skrodele-Dubrovska, Labklājības ministrijas metodiskās vadības un kontroles departamenta direktore, Mārtiņš Moors, Sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks, Rīgas Domes Labklājības departamenta direktora vietnieks, Sociālās pārvaldes priekšnieks, Ina Behmane, Saldus novada pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests” direktore, Latvijas Pašvaldību sociālo dienestu vadītāju apvienības valdes priekšsēdētāja, Jana Pūķe, Rīgas sociālā dienesta, vecākā sociālā darbiniec un Kārlis Viša, sociālā darba eksperts, lektors, supervizors.

Paredzams, ka situācija valstī vīrusa ietekmē var būt mainīga: brīžiem pieļaujot atvieglotākus nosacījumus, brīžiem - stingrākus ierobežojumus. Sociālā darba jomas uzdevums ir pielāgoties situācijai, lai kāda tā būtu, un rast efektīvus risinājumus nepārtrauktai darba turpināšanai un atbalsta nodrošināšanai iedzīvotājiem. Latvijas pašvaldību sociālo dienestu vadītāju pārstāve uzsvēra, ka, neskatoties uz valstī noteiktajiem ierobežojumiem, vairums sociālo dienestu un sociālo darbinieku veiksmīgi pielāgojas un aktīvi strādā. Tajā pašā laikā tika akcentēts, ka šobrīd ļoti nozīmīga ir sociālo dienestu vadības spēja, sadarbībā ar darbiniekiem, rast ilgtermiņa risinājumus darbam šādos apstākļos 

Diskusijā tika aktualizēti izaicinājumi un problēmas, ar kuriem ārkārtas situācijas apstākļos saskaras sociālās jomas profesionāļi. Lielākā uzmanība tika pievērsta pakalpojumu pieejamības un starpinstitucionālās sadarbības problemātikai (īpaši ar izglītības, veselības un iekšlietu jomām), un nepieciešamībai mainīt līdz šim ierasto darba organizāciju. 

Sociālais darbs pašvaldībās nedrīkst apstāties un nogaidošai pozīcijai nav vietas. Sociālajam darbam ir būtiska loma ne tikai sociālo problēmu ietekmes mazināšanā, bet arī situācijas attīstības paredzēšanā, spējot saskatīt problēmu rašanos ļoti agrīnā stadijā un prognozēt šo tendenču attīstību un gaitu. Sociālajiem dienestiem ir jābūt gataviem šādu faktos balstītu informāciju savlaicīgi piedāvāt lēmumu pieņēmējiem gan pašvaldības, gan valsts līmenī laicīgai un pamatotai lēmumu pieņemšanai un resursu piesaistei. 

Diskusijas dalībnieki atzina, ka sadarbības pieredze pašvaldībās ir ļoti atšķirīga - daļa pašvaldību spēj rīkoties ātri un proaktīvi, atbilstoši reaģējot uz informāciju par iedzīvotāju vajadzībām, taču atsevišķas pašvaldības lēmumus pieņem novēloti un nepārdomāti, neizvērtējot resursus un iestāžu reālās iespējas veikt plānoto. Tas rada neizpratni un nevajadzīgu papildus slodzi iesaistītajiem darbiniekiem, nesniedzot iedzīvotāju vajadzībām atbilstošu atbalstu. Tādēļ šobrīd īpaši nozīmīga ir sociālo dienestu vadības līmeņa darbinieku savlaicīga un efektīva komunikācija ar pašvaldību politikas veidotājiem, lai lēmumi par rīcību tiktu pieņemti atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām un ārkārtējās situācijas radītajām sekām, un sociālie dienesti tiktu nodrošināti ar visu nepieciešamo nepārtraukta darba veikšanai.

Izskanēja viedoklis, ka kopumā ir nepieciešama lielākā sociālo dienestu un sociālo darbinieku autonomija un elastīgāka pieeja administratīvo procedūru īstenošanā, lai paši spētu ātri un elastīgi reaģēt uz klientu vajadzībām krīzes situācijā.

Raksturojot esošās problēmas mērķētāka atbalsta nodrošināšanā klientiem, diskusijas dalībnieki vairākkārt uzsvēra starpnozaru vidē ilgstoši pastāvošu sektorālu domāšanu un rīcību katram savas nozares ietvaros. Tā rezultātā netiek skatīta iespējama saskare ar citiem pieejamajiem resursiem, kā arī nereti iztrūkst situācijas izvērtējums no lietotāja pozīcijas, kas būtu īpaši nozīmīgi esošo ierobežojumu apstākļos.

Šī brīža situācija parāda virkni trūkumu pieejamo pakalpojumu klāstā, īpaši attiecībā uz ģimenēm un bērniem, senioriem un cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.

Runājot par ģimenēm, kurās aug skolas vecuma bērni, sociālie darbinieki pauž bažas, ka līdz ar attālinātās mācīšanās ieviešanu daudz vairāk bērnu nekā iepriekš ir pakļauti riskam “izkrist” no izglītības sistēmas ierobežoto resursu un atbalsta dēļ. Tādēļ nozarēm strādājot kopā un konsolidējot pieejamos resursus, būtu jādomā par atbalsta mehānismiem ģimenēm ar bērniem. Izskanēja ieteikumi izvērtēt iespējas modificēt mācību procesu, piemēram, īstenot klātienes darbu ar mazāku skolēnu skaitu un, izvērtējot situāciju, mācības īstenot dažādās vidēs, t.sk., skolēna dzīvesvietā. Vairāki sociālie dienesti kā pozitīvu pieredzi norāda asistentu, vai citu speciālistu piesaisti ģimenēm, kurām nepieciešams atbalsts. 

Tāpat diskusijas dalībnieki vērsa uzmanību tam, ka ārkārtējā situācija radīs negatīvu ietekmi uz mazaizsargātām sabiedrības grupām. Papildus ekonomikas lejupslīdes apstākļiem, esošā izolācija pastiprināta stresa līmeni un veicina daudzu sociālu problēmu pastiprināšanos – piemēram, vielu lietošanu, vardarbību, garīgās veselības traucējumus, taču cilvēki par šiem gadījumiem vairs neziņo un nevēršas sociālā dienestā pēc palīdzības un atbalsta. 

Raksturojot sociālā dienesta darba pielāgošanu esošajai situācijai, diskusijā izskanēja plašs problēmu loks, skarot gan nepieciešamību stiprināt esošās un apgūt jaunas prasmes, īpaši darbu krīzes situācijās, vadības, digitālās, attālinātās komunikācijas, kā arī saskarsmes un gadījuma vadīšanas prasmes.  Sociālie darbinieki izjūt bailes un nedrošību par esošo situāciju, kā arī saskaras ar tehniskā aprīkojuma (telefons, dators, kamera u.tml.) nepietiekamību. 

Neskatoties uz iezīmēto problemātiku, sociālajos dienestos ir virkne labās prakses piemēri, kas iegūti krīzes laikā. Diskusijas dalībnieki atzina, ka būtiski šos piemērus apkopot un izplatīt, lai veicinātu mācīšanos vienam no otra. Tuvākajā laikā šī pieredzes apmaiņa tiks īpaši veicināta gan no profesionālo organizāciju, gan Labklājības ministrijas puses. 

Pēc diskusijas dalībnieku domām, maiņu darbs, elastīgs darba grafiks (t.sk. iespējas strādāt brīvdienās), darbs ārpus telpām un alternatīvas pieejas klientu konsultēšanā tuvākajā laikā ienāks sociālo dienestu ikdienā kā paliekoša prakse, kas ļauj sniegt iedzīvotāju vajadzībās balstītu palīdzību.

Šāda veida diskusijas plānots turpināt, organizējot tās par konkrētu jautājumu risināšanu, paralēli iniciējot konkrētu darbību, īpaši sadarbības jautājumu pilnveidei.