Līguma par Eiropas Savienības darbību 4. pants nosaka, ka sociālā politika ir Eiropas Savienības (ES) un dalībvalstu dalītā kompetence. Tādejādi ES neregulē katras dalībvalsts sociālo politiku, bet gan nosaka galvenās vadlīnijas un minimālos standartus. Laika gaitā ES dalībvalstis ir sākušas kopīgi risināt arvien vairāk sociālo jautājumu, taču tiešs sociālais atbalsts dažādu pabalstu vai pensiju veidā joprojām ir katras dalībvalsts ziņā.

ES sociālā politika aptver šādas jomas:

  • brīva darbaspēka kustība;
  • sociālās drošības shēmu koordinēšana;
  • darba tiesiskās attiecības;
  • drošība un veselība darbā;
  • sociālais dialogs;
  • vienlīdzīga attieksme;
  • sociālā aizsardzība;
  • nodarbinātība;
  • finansiāls atbalsts (nodarbinātības veicināšanai, cilvēkresursu attīstībai u.c.)

ES valstu un valdību vadītāju tikšanās laikā Lisabonā 2000.gadā sociālo un nodarbinātības jautājumu risināšanu atzina par ES kopīgo mērķi. Lisabonas tikšanās laikā arī tika noformulēta atvērtās koordinēšanas metode, kas tika izstrādāta, lai dalībvalstīm palīdzētu sekmīgi attīstīt dažādas savas politikas, atvēlot Eiropas Komisijai koordinējošo lomu. Šī metode ietver:

  • vadlīniju noteikšanu;
  • kvantitatīvu un kvalitatīvu indikatoru radīšanu, balstoties uz labāko pieredzi un ņemot vērā katras valsts un nozares vajadzības;
  • vadlīniju ieviešanu valsts un reģionālajā politikā, ņemot vērā valstu un reģionu atšķirības;
  • periodisku pārraudzīšanu, novērtēšanu un pārskatīšanu.

Balstoties uz iepriekšējo pieredzi, Eiropas semestris ir kļuvis par politiku koordinācijas ciklu ES, kur līdztekus ekonomikas un fiskālajai politikai uzmanība tiek pievērsta arī nodarbinātības un sociālajai politikai. Pēc Eiropas Sociālo tiesību pīlāra proklamācijas 2017.gadā Eiropas semestris nodrošina ietvaru Pīlārā noteikto principu un tiesību koordinēšanai un dalībvalstu politiku pārraudzībai.