Publicēts: 23.08.2020.
Atjaunināts: 28.01.2025.

Sociālo pakalpojumu veidus, pakalpojumu sniegšanas principus un saņemšanas kārtību Latvijā regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums (turpmāk – Likums). Likums nosaka atbildības sadalījumu starp valsti un pašvaldībām iedzīvotāju nodrošināšanā ar sociālajiem pakalpojumiem. 

Valsts finansē ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu (turpmāk – pakalpojums): 

  • pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem (ar I un II grupas invaliditāti), kurām funkcionālo traucējumu smaguma pakāpes un aprūpes līmeņa dēļ nepieciešams saņemt pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;
  • bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai bērniem ar smagiem un ļoti smagiem fiziskās attīstības traucējumiem, kā arī bērniem ar kombinētiem smagiem un ļoti smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem, kuriem funkcionālo traucējumu dēļ nav iespējams nodrošināt aprūpi ģimenē, pie aizbildņa vai audžuģimenē;
  • bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz 18 gadiem, kuriem funkcionālo traucējumu smaguma pakāpes dēļ nav iespējams nodrošināt aprūpi ģimenē, pie aizbildņa vai audžuģimenē;
  • bāreņiem vecumā līdz diviem gadiem - uz laiku, līdz tiek uzsākta aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē, bet kopumā ne ilgāk kā sešus mēnešus, šajā periodā neieskaitot bērna adopcijas procesu, ja tas uzsākts pirmo sešu mēnešu laikā kopš bērna ievietošanas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;
  • bez vecāku gādības palikušiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem - uz laiku, līdz bērns atgriežas ģimenē vai tiek uzsākta viņa aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē, bet kopumā ne ilgāk kā sešus mēnešus, šajā periodā neieskaitot bērna adopcijas procesu, ja tas uzsākts pirmo sešu mēnešu laikā kopš bērna ievietošanas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

Valsts finansēta pakalpojuma sniegšana primāri tiek organizēta valsts dibinātās institūcijās - valsts sociālās aprūpes centros (turpmāk – VSAC) un līgumiestādēs, kurām deleģēts valsts pārvaldes uzdevums, kā arī līgumiestādēs, ar kurām līgumu noslēgti publiskā iepirkuma kārtībā.

Pašvaldībām saskaņā ar Likuma 9. panta 1.1 daļas 4. punktu ir pienākums nodrošināt pakalpojumu pilngadīgām personām ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem līdz brīdim, kad bērns var atgriezties ģimenē, vai, ja tas nav iespējams, līdz aizbildnības nodibināšanai bērnam, viņa ievietošanai audžuģimenē vai nodošanai adopcijai.

Pašvaldības, kuras nav izveidojušas pakalpojuma sniedzējus, slēdz līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem savā teritorijā vai ar citām pašvaldībām par sociālo pakalpojumu sniegšanu un samaksu. Šie pakalpojumi pilnībā vai daļēji tiek finansēti no pašvaldības budžeta.

Lai saņemtu pakalpojumu, persona vai viņas likumiskais pārstāvis (ja pakalpojums nepieciešams bērnam) vēršas pašvaldības sociālajā dienestā (turpmāk - SD) un iesniedz:

  1. iesniegumu, kurā norāda problēmu un tās vēlamo risinājumu;
  2. informāciju par personas vai viņas likumīgo apgādnieku gūtajiem ienākumiem;
  3. ģimenes ārsta izsniegtu izziņu par personas veselības stāvokli, kurā norādīts(-i) funkcionālo traucējumu veids(-i) un akūtas infekcijas (piemēram, plaušu tuberkuloze aktīvajā stadijā, akūtas infekcijas slimības) pazīmes (ja tādas ir), kas var ietekmēt sociālo pakalpojumu sniegšanas kārtību. Izziņā papildus norāda rekomendācijas aprūpei un profilaksei, ja persona vēlas saņemt aprūpi mājās (tai skaitā drošības pogas pakalpojumu), pakalpojumu grupu mājā (dzīvoklī), pusceļa mājā, dienas aprūpes centrā, specializētās darbnīcas pakalpojumu, īslaicīgās sociālās aprūpes jeb atelpas brīža pakalpojumu vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu institūcijā;
  4. psihiatra atzinumu par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai (Ministru kabineta 2019.gada 2.aprīļa noteikumu Nr.138 “Noteikumi par sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanu” (turpmāk – MK not. Nr.138) 1. pielikums) (attiecināms tikai uz personām ar garīga rakstura traucējumiem, ja tās vēlas saņemt aprūpi mājās (tai skaitā drošības pogas pakalpojumu), pakalpojumu grupu mājā (dzīvoklī), pusceļa mājā, dienas aprūpes centrā, specializētās darbnīcas pakalpojumu, īslaicīgās sociālās aprūpes jeb atelpas brīža pakalpojumu vai pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā);
  5. dokumentus par ienākumiem, ja personai jāveic maksājums par pakalpojumu un pašvaldībai nav pieejama šāda informācija;
  6. kā arī citus dokumentus atbilstoši attiecīgā sociālā pakalpojuma veidam, piemēram,  invaliditāti apliecinoša dokumenta kopiju, ja pakalpojumu vēlas saņemt persona ar invaliditāti.

SD mēneša laikā pēc minēto dokumentu saņemšanas:

  • izvērtē personas sociālo situāciju, ja nepieciešams, apmeklē personu dzīvesvietā vai atrašanās vietā un vienojas par sociālo problēmu, kuras risināšanai nepieciešams atbalsts / uzsāk risku izvērtējumu ģimenē ar bērniem, kurā ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi;
  • veic personas fizisko un garīgo spēju izvērtējumu un aprūpes līmeņa noteikšanu personām ar ierobežotām pašaprūpes spējām atbilstoši MK not. Nr.138 2. vai 3. pielikumā norādītajiem kritērijiem vai atbalsta intensitātes skalas metodikai (ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu persona var saņemt, ja tai ir noteikts 3. vai 4. aprūpes līmenis [1])
  • izvērtē nepieciešamību izstrādāt individuālo sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas plānu;
  • novērtē personas un tās ģimenes locekļu, kā arī apgādnieka (ja pienākums maksāt par pakalpojumu ir arī apgādniekam) maksātspēju, aizpildot normatīvajā aktā par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu noteikto iztikas līdzekļu deklarācijas daļu par ienākumiem. Ja persona vēlas saņemt aprūpes mājās pakalpojumu, vērtē personas iespēju maksāt par pakalpojumu no pabalsta invalīdam, kuram nepieciešama īpaša kopšana;
  • pieņem lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, par personas uzņemšanu rindā vai par atteikumu piešķirt pakalpojumu vai uzņemt rindā un rakstiski informē personu par pieņemto lēmumu;
  • nosūta pakalpojuma saņemšanai nepieciešamos dokumentus pakalpojuma sniedzējam vai Sociālās integrācijas valsts aģentūrai, ja pakalpojumu pilnībā vai daļēji nodrošina par valsts budžeta līdzekļiem.

Sociālās integrācijas valsts aģentūra pieņem lēmumu par valsts finansētā pakalpojuma piešķiršanu, par personas uzņemšanu rindā pakalpojuma saņemšanai vai par atteikumu sniegt pakalpojumu, ja nav ievērotas MK not. Nr.138 noteiktās prasības.

Saskaņā ar Likuma 17.panta pirmo daļu sociālos pakalpojumus Likumā minētajos gadījumos drīkst sniegt tikai tāds pakalpojuma sniedzējs, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām un ir reģistrēts Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā. Statistiskos datus par pakalpojuma sniegšanu Latvijā iesakām meklēt sadaļā "Gada dati".

Samaksa par sniegtajiem sociālajiem pakalpojumiem

Likums nosaka, ka klientam vai viņa apgādniekam ir pienākums samaksāt par saņemto pakalpojumu.  Ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par pakalpojumu, tā izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā - Ministru kabineta 2003.gada 27.maija noteikumi Nr.275 "Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta". Saskaņā ar minēto noteikumu 5.punktu, ja klienta ienākumi nav pietiekoši, lai segtu pakalpojuma izmaksas, tad samaksu veic apgādnieks. Pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar šādu koeficientu:

  1. par vienas personas ģimeni - 1,0;
  2. par katru nākamo apgādnieka ģimenes locekli - 0,5.

Trūcīgas personas no samaksas par pakalpojumu ir atbrīvotas.

Pašvaldība atbilstoši finansiālajām iespējām var noteikt klientam citu (labvēlīgāku) samaksas kārtību par pakalpojumu, iekļaujot šos nosacījumus pašvaldības saistošajos noteikumos.

Prasības institūcijām

Institūcija nodrošina mājokli, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju. Prasības  ir noteiktas Ministru kabineta 2017.gada 13.jūnija  noteikumos Nr.338 “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem”. Saskaņā ar minētajām prasībām institūcija nodrošina:

  • diennakts uzraudzību un individuālu atbalstu atbilstoši nepieciešamībai;
  • kvalitatīvu klienta vecumam, veselības stāvoklim un uztura normām atbilstošu ēdināšanu vismaz četras reizes dienā;
  • palīdzību pašaprūpē vai ķermeņa aprūpē atbilstoši nepieciešamībai;
  • pastaigas svaigā gaisā;
  • kognitīvo spēju uzturēšanu vai attīstīšanu;
  • prasmju un kustību attīstību
  • veicinošas nodarbības;
  • brīvā laika aktivitātes un relaksējošas nodarbības, kā arī pastaigas svaigā gaisā;
  • klientu informēšanas un izglītošanas pasākumus atbilstoši nepieciešamībai;
  • sociālā darba speciālistu konsultācijas atbilstoši nepieciešamībai;
  • darba prasmju saglabāšanu, atjaunošanu vai apgūšanu personām darbspējas vecumā;
  • dzimumam, augumam, gadalaikam un individuālajām vajadzībām piemērotu apģērbu un apavus individuālai lietošanai;
  • istabas aprīkojuma un iekārtojuma atbilstību klienta vecumam un funkcionālajam stāvoklim;
  • mīksto inventāru (piemēram, gultas piederumus, veļu, dvieļus), higiēnas un mazgāšanas līdzekļus;
  • nepieciešamos tehniskos palīglīdzekļus atbilstoši normatīvajiem aktiem par nodrošināšanu ar tehniskajiem palīglīdzekļiem un sedz klienta līdzmaksājumu, ja nepieciešams. Tehniskos palīglīdzekļus, ko var izmantot vairāki klienti vai ar kuriem tiek aprīkotas koplietošanas, sadzīves vai nodarbību telpas, pilngadīgo aprūpes institūcija iegādājas par pilngadīgo aprūpes institūcijas budžeta līdzekļiem.
  • reģistrāciju pie ģimenes ārsta, kā arī atbalstu ārstniecības personas nozīmētā ārstēšanās plāna izpildē;
  • sociālo pakalpojumu satura un apjoma plānošanu un nodrošināšanu atbilstoši klienta vajadzībām;
  • skaidrojumu par klientam sniedzamā sociālā pakalpojuma mērķiem, apjomu un saņemšanas regularitāti, nepieciešamajām izmaiņām, mainoties klienta funkcionālajam stāvoklim vai citiem apstākļiem;
  • klienta ģimenes vai mājsaimniecības locekļu iesaistīšanu sociālā pakalpojuma sniegšanas procesā, ja tas ir nepieciešams, izņemot gadījumus, ja tas nav klienta interesēs;
  • klienta privātās dzīves neaizskaramība un ar klientu saistītās informācijas iegūšanu, lietošanu un glabāšanu atbilstoši ierobežotas pieejamības informācijas statusam un fizisko personu datu aizsardzības prasībām;
  • klienta privātās dzīves neaizskaramības ievērošanu, u.c. prasības.

Sociālo pakalpojumu sniedzēji, kuriem ir tiesības sniegt sociālos pakalpojumus, ir atrodami Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā.

Valsts finansēto ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzēji:

[1] Ir šādi aprūpes līmeņi:

  • 1. aprūpes līmenis — personas fiziskās vai garīgās spējas ir mēreni ierobežotas. Persona spēj un prot veikt pašaprūpi atbilstoši savām vajadzībām un savam veselības stāvoklim; nepieciešams minimāls personāla atbalsts noteiktu stundu skaitu nedēļā;
  • 2. aprūpes līmenis — personas fiziskās vai garīgās spējas ir mēreni vai smagi ierobežotas. Persona spēj un prot veikt pašaprūpi atbilstoši savām vajadzībām un savam veselības stāvoklim, bet ir iespējama spēju vai prasmju pazemināšanās; nepieciešams neliels personāla atbalsts ikdienā;
  • 3. aprūpes līmenis — personas fiziskās vai garīgās spējas ir smagi ierobežotas. Personas spēja veikt noteiktas pašaprūpes darbības ir traucēta; nepieciešams regulārs personāla atbalsts ikdienā;
  • 4. aprūpes līmenis — personas fiziskās vai garīgās spējas ir ļoti smagi ierobežotas, izteikta pašaprūpes spēju nepietiekamība, persona pilnībā aprūpējama un uzraugāma visu diennakti.