DARBINIEKA NOSŪTĪŠANAS JĒDZIENS
Darbinieka nosūtīšana atbilstoši Darba likuma noteikumiem ir tie gadījumi, kad saistībā ar starptautisko pakalpojumu sniegšanu:
- darba devējs, pamatojoties uz līgumu, ko viņš noslēdzis ar personu, kuras labā tiks veikts darbs, nosūta darbinieku uz citu valsti(piemēram, Latvijas uzņēmums noslēdz līgumu ar Zviedrijas uzņēmumu par ēkas būvniecību, un Latvijas uzņēmums nosūta savus darbiniekus veikt būvniecības darbus Zviedrijā);
- darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu(piemēram, Vācijas uzņēmums nosūta darbinieku uz savu filiāli Latvijā);
- darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kura labā un vadībā tiks veikts darbs, ja tā uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tas veic savu darbību citā valstī (piemēram, Beļģijas pagaidu darba aģentūra noslēdz līgumu ar Latvijas uzņēmumu par darbinieku nomu, un darbinieki tiek nosūtīti darbam uz Latviju).
Nosūtītais darbinieks ir darbinieks, kas noteiktu laiku veic darbu citā valstī, nevis valstī, kurā viņš parasti veic darbu. Nosūtīšanas laikā ar darbinieku tiek saglabātas darba tiesiskās attiecības ar darba devēju, kas viņu ir pieņēmis darbā un veicis nosūtīšanu.
Darbinieku nosūtīšanu ES līmenī reglamentē:
- 1996. gada 16. decembra Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā;
- 2014. gada 15. maija Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) Nr.1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”) prasībām
- Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. jūnija direktīva (ES) 2018/957, ar ko groza direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā.