Labklājības ministrija ir izdarījusi visu iespējamo Covid-19 izplatības ierobežošanā sociālās aprūpes centros un arī Valsts kontroles ziņojums uz kādām būtiskām neizdarībām nenorāda, uzsver labklājības ministre Ramona Petraviča:
“Valsts kontrole objektīvi izvērtējusi un atzinusi, ka Labklājības ministrijas kompetencē nav ar veselību saistītie jautājumi. Tomēr pandēmijas laikā esam uzņēmušies papildu pienākumus, process ir bijis darbietilpīgs un prasījis daudz pūļu.”
Labklājības ministrija (turpmāk - LM) iepazinās ar Valsts kontroles veiktās revīzijas „Par Labklājības ministrijas 2020.gada pārskata sagatavošanas pareizību” ietvaros gatavoto ziņojumu (turpmāk- Ziņojums) un atzinīgi novērtē Valsts kontroles (turpmāk – VK) paveikto situācijas analīzē un atspoguļošanā par Covid-19 radīto seku un turpmākas inficēšanās risku mazināšanu sociālās aprūpes centros, tajā skaitā par LM piešķirto papildu finansējumu Covid-19 izplatības un masveida inficēšanās gadījumu novēršanai un saslimšanas risku mazināšanai, kur Valsts kontrole ir atzinusi, ka visām 14 aktivitātēm piešķirtais finansējums ir izlietots atbilstoši piešķiršanas mērķiem[1].
Attiecībā uz sociālās aprūpes centriem Valsts kontrole kā galveno revīzijas jautājumu izvirzīja arī pārbaudes, vai LM un citu atbildīgo institūciju darbība nepieciešamās rīcības izstrādē un koordinēšanā sociālās aprūpes centros ir bijusi situācijai atbilstoša, savlaicīga un pietiekama.
Pārbaužu rezultātā tika izdarīts secinājums, ka LM un citu atbildīgo institūciju (Veselības ministrijas un tās padotības iestāžu – Veselības inspekcijas, Slimību profilakses un kontroles centra un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta) darbība, lai izstrādātu un skaidrotu higiēnas un epidemioloģiskās drošības prasības, kas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām (turpmāk – SAC) ir jāievēro Covid-19 apstākļos, uzraudzītu to izpildi, kā arī koordinētu nepieciešamo rīcību SAC, kuros saslimšana ir konstatēta, ir bijusi normatīvajiem aktiem atbilstoša.
No minētā izriet: lai gan Labklājības ministrija kā vadošā iestāde sociālās aizsardzības jomā izstrādā un koordinē sociālās aprūpes politiku, tomēr par nepieciešamās rīcības izstrādi un tās koordinēšanu, lai novērstu Covid-19 izplatību sociālās aprūpes centros (kas Covid-19 apstākļos ir paaugstināti riska objekti valstī, kas īpaši pakļauti infekcijas izplatībai), un sociālās aprūpes centru uzraudzību saistībā ar Covid-19 izplatību, ir atbildīgas citas institūcijas – koordinējošā līmenī Krīzes vadības padome un Veselības ministrija, bet nepieciešamo prasību izstrādē un uzraudzībā – Veselības ministrija un tās padotības iestādes – Veselības inspekcija un SPKC.
LM atbalsta VK revidentu redzējumu- rīcības plāna izstrāde par kopējās situācijas koordinēšanu atbildīgajai Veselības ministrijai un Krīzes vadības padomei bija jāiniciē, jau sākoties Covid-19 izplatībai vai vismaz tad, kad valstī atkārtoti pieauga Covid-19 izplatība, ņemot vērā, ka sociālās aprūpes centros pastāv augsts risks Covid-19 infekcijas izplatībai.
Līdzīgi VK savā situācijas izpētes ziņojumā par izaicinājumiem, ar kādiem publiskās pārvaldes institūcijas saskārās Covid-19 ierobežošanai nepieciešamo individuālo aizsardzības līdzekļu resursu plānošanā un nodrošināšanā, norāda, ka ir nepieciešama operatīvās koordinācijas nodrošināšana, pārraugot rīcības plānus un tajos norādīto mērķu sasniegšanu, veicot un pārraugot starpiestāžu koordināciju.
LM maksimāli savu iespēju robežās bija uzņēmusies papildus pienākumus, prioritizējot SAC vajadzības, tai skaitā attiecībā uz epidemioloģiskai drošībai nepieciešamo individuālo aizsardzības līdzekļu un dezinfekcijas līdzekļu nodrošināšanu, ko VK atzinīgi novērtēja savā situācijas izpētes ziņojumā. Piekrītam VK viedoklim, ka jāveicina valsts, pašvaldību institūciju savstarpēju sadarbību iepirkumu veikšanā, lai novērstu sadrumstalotu (“katrs par sevi”) reakciju, lai saskaņotu krīzē veicamās darbības, mazinātu slogu iepirkumu veikšanā un izslēgtu savstarpējo konkurenci par ierobežotajiem resursiem.
LM, kuras kompetencē nav ar sabiedrības veselības drošību saistīti jautājumi, epidemioloģiskās drošības pasākumu īstenošana radīja būtisku papildu slogu, jo process bija darbietilpīgs un prasīja daudz pūļu.
[1] vecāku pabalsta izmaksas turpināšanai 714 099 euro apmērā; vienreizējās piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu izmaksai 1 239 795 euro apmērā; bērnu kopšanas pabalsta apmēra palielināšanai 3 385 663 euro apmērā; piemaksas pie dīkstāves pabalsta par katru apgādībā esošu bērnu izmaksai 1 589 224 euro apmērā; dīkstāves palīdzības pabalsta un piemaksas pie tā par katru apgādībā esošu bērnu izmaksai 1 688 658 euro apmērā; pašvaldību izmaksātā krīzes pabalsta līdzfinansēšanai 342 957 euro apmērā; bezdarbnieka palīdzības pabalsta izmaksai 5 115 091 euro apmērā; jaunā speciālista pabalsta izmaksai 205 500 euro apmērā; slimības pabalsta izmaksai 19 542 056 euro apmērā (finansējums piešķirts ar diviem Ministru kabineta rīkojumiem); bezdarbnieka pabalsta izmaksai 20 145 240 euro apmērā; piemaksas pie dīkstāves atbalsta par katru apgādībā esošu bērnu izmaksai 220 833 euro apmērā; Covid-19 radīto seku un turpmākas inficēšanās risku mazināšanai valsts sociālās aprūpes centros 1 804 113 euro apmērā (finansējums piešķirts ar diviem Ministru kabineta rīkojumiem).